DAUGAVA LĪDZSVAROTAS ATTĪSTĪBAS REDZĒJUMĀ

Dr.Phys. Arnolds Ūbelis, «ZERI BALTICUM»

Domā globāli, bet rīkojies konkrētā vietā un lietā

Līdzsvarotas attīstības būtība visaugstākā politiskā līmenī pasaulē pirmo reizi ir definēta un aprakstīta plaši pazīstamajā «Brundtlandes ziņojumā» Apvienoto Nāciju Organizācijai 1987.gadā [1]. Ir vispārzināma definīcija, kur līdzsvarota attīstība tiek definēta kā attīstība, kura nodrošina esošo paaudžu tiesības uz labklājību, neaizskarot nākošo paaudžu tiesības nodrošināt savas vajadzības. Diemžēl, šis ētiski ietilpīgais formulējums bieži vien kļūst par ieganstu šaubām pār tā realitāti no daudzu skeptiķu puses. Latvijā šādu skeptiķu procents ir īpaši liels. Tomēr, ja ieskatās dziļāk to aktivitātēs, tad ir redzams, ka skepses pamatā ir draudi merkantilām interesēm - bailēm zaudēt virspeļņu no dabas resursu neapmaksātas izmantošanas. Oficiāli Latvijā jēdziens «Sustainable Development» ir pārtulkots kā ilgtspējīga attīstība un saturiski ar to attaisnot visu - gan «sarkano laiku» sapņus par jaunu HES pie Daugavas, gan «boļševiku tirgus apoloģētu» pavirši izstrādāto un dziļa merkantilisma pilno celulozes rūpnīcas projektu, gan «bijušo un jauno zaļo» Daugavas - Dņepras kanālu projektu. Tauta runā (skatīt INTERNETa portāla www.delfi.lv arhīvu - 27.11.2001), ka krusttēvos šim projektam stāv divi bijušie VARAM ministri Indulis Emsis un Ventis Balodis, tagadējais Rīgas mērs Gundars Bojārs un virkne citu mazāk pazīstamu «dabas un Daugavas draugu». Varbūt vaina ir meklējama jau iepriekšējā filologu kļūdā. Kādreiz krievu vārds «perestroika» latviski tika tulkots, kā pārkārtošanās. Tā mēs pārkārtojam rindas jau vairāk kā desmit gadus. Agrāk no valsts budžeta un īpašumu, kā arī no dabas mantojuma alkatīgas un nejēdzīgas apsaimniekošanas labi dzīvoja viena «konservatīvā» padomju nomenklatūras daļa, tagad - bijušās padomju nomenklatūras «gaišie spēki» un to pēcteči. Pirmie bija pēcteči tiem, kuri nacioanalizēja (izzaga un izpostīja) privātīpašumus 1917.gadā Krievijas impērijā un 1940. gadā Latvijā. Otrie, savukārt, saucot to par privatizāciju un liberālu ekonomiku, bez kautrēšanās un brīvi interpretējot Mozus septīto bausli, savā starpā sadala valsts un pašvaldību īpašumus un uztur savus «privātos», brīvo tirgu deformējošos, uzņēmumus ar valsts un pašvaldību pasūtījumiem. Turklāt ir ļoti izbrīnīti, ka Latvija ierindota starp pašām korumpētākajām valstīm pasaulē. Ja mēs Latvijā būtu sākuši ar patiesu pārbūvi, balstoties uz labākajām mūsdienu atziņām par tirgus ekonomiku un demokrātiju, tad ļoti iespējams, ka tagad Latvija jau būtu moderna tirgus ekonomikas un labklājības valsts ar patiesu un ne «fasādes» demokrātiju. Demokrātija, kā zināms, ir arī līdzsvarotas attīstības pamatnosacījums.

Labāk tulkosim un runāsim par «Sustainable Development» kā par līdzsvarotu attīstību, par to, ka pasaule politiski ir vienojusies saglabāt uz planētas Zemes patreizējo līdzsvaru starp civilizācijas radīto sistēmu un dabas doto sistēmu. Tas nāks par labu gan esošo, gan nākamo paaudžu labklājībai. Tātad savā visdziļākajā būtībā līdzsvarotas attīstības stratēģijas mērķis ir harmonija starp cilvēkiem, cilvēci un dabu. Neskatoties uz laiku, kas ir pagājis, Brundtlandes ziņojumā formulētie nosacījumi aizvien vēl ir spēkā.

Līdzsvarotas attīstības pieeja prasa:

  • politisku sistēmu, kura nodrošina efektīvu pilsoņu līdzdalību lēmumu pieņemšanā;
  • ekonomisku sistēmu, kura ir spējīga radīt virsproduktu un zināšanas uz iekšēji noslēgtas un pašuzturošas bāzes;
  • starptautisku sistēmu, kura atbalsta līdzsvarotu attīstību ietverošus tirdzniecības un finansu modeļus;
  • elastīgu administratīvo sistēmu, kurai piemīt spēja pašuzlaboties.
  • Šo prasību mērķis ir līdzsvarota attīstība nacionālā un starptautiskā līmenī. Problēma ir godprātībā, ar kādu šie mērķi tiek realizēti un efektivitātē, ar kādu novirzes no tiem tiek labotas. Progresu virzībā uz šiem mērķiem var iezīmēt ar vairākiem globāla mēroga notikumiem:

    Pasaules Vides konference Riodežaneiro 1992. gadā un tās dokumenti [2,3];

    Nākamā konference «Desmit gadi pēc Rio» Johanesburgā 2002. gada rudenī [4];

    Eiropas Padomes 2000. gada martā Lisabonā pieņemtais stratēģiskais lēmums [5], kam tuvākā desmitgadē jākļūst par zināšanu bāzi sabiedrībai pasaules reģionos, veidojot zināšanās balstītu tautsaimniecību, labu sociālo saskaņu un izaugsmi līdzsvarā ar dabu un kultūrvidi;

    Eiropas padomes 2001. gada maijā Gēteborgā pieņemtais lēmums par ES līdzsvarotas attīstības stratēģiju [6].


    Šie notikumi un ar tiem saistītie dokumenti rāda, cik nopietni un atbildīgi pasaule un Eiropas Savienība skatās uz līdzsvarotas attīstības problēmām un ir acīmredzami, ka to risināšanai tiks mobilizēti gan intelektuālie, gan finansu resursi. ES turklāt šo problēmu risināšanu viennozīmīgi saista ar paplašināšanās procesu un tādas likumdošanas radīšanu, kura normētu esošu un jaunu tautsaimniecības projektu saskaņu ar apkārtējo vidi un ekoloģiskām sistēmām. Kā zināms, Latvijai ir lielas izredzes kļūt par dalībvalsti jau 2004. gadā un tas nozīmē, ka celulozes rūpnīcas projektu Ozolsalā pie Daugavas varēs realizēt tikai tad, ja tas atbildīs pašām labākajām atziņām par tā darbības nekaitīgumu.

    Vajadzība un šīs konferences saturs rāda, kādā kontrastā notikumu gaitai pasaulē ir situācija Latvijā, kur tikai daži pasniedzēji ir spējīgi nolasīt studentiem lekciju kursu pāris kredītpunktu apjomā par līdzsvarotas attīstības koncepciju un tās praktiskām problēmām. Latvijā varēs atrast tikai kādus 100 studentus, kuri ir šādu kusu nopietni apguvuši, bet augsta līmeņa valsts administrācijas un lēmējvaras pārstāvju minētos dokumentus nav pat lasījuši un izgāztos kvalifikācijas testa jautājumā par līdzsvarotas attīstības definīciju un tās būtību. Tajā pašā laikā VARAM, pretēji Eiropas un tuvāko Ziemeļvalstu kaimiņu praksei, ir centralizējusi savās rokās visus resursu un atbildību par vides lietām un pašvaldībām, tai skaitā arī tām, kuras atrodas Daugavas baseinā. Pašvaldībām ir dabiska no iedzīvotājiem nākusi vēlme rūpēties par šo mantojumu, bet nav nekādu resursu nopietnām praktiskām darbībām dabas saudzēšanas jomā, nemaz nerunājot par gatavību realizēt integrētu pieeju līdzsvarotas attīstības vides, ekonomiskā, sociālā un institucionālajā dimensijās. Tas ir pretrunā ar subsidaritātes principu, kurš tiek likts līdzsvarotas attīstības rīcības programmu pamatā un par kuru vēl 1931. gadā Romas pāvests Pijs XI savā Quadragesimo Anno ir teicis: «Tā ir netaisnība, ļaunā griba un traucējums lietu pareizai kārtībai, deleģēt lietas augstāk stāvošām vienībām, ja tās var veikt zemākstāvošās vai pakļautībā esošas vienības». Domā globāli, bet rīkojies konkrētā vietā un lietā - tas vienmēr ir primāri ceļā uz praktiskiem rezultātiem. Daugavas saglabāšanas un līdzsvarotas saimnieciskas izmantošanas kontekstā ir interesanti šeit minēt dažus ilustrējošus pētījumu rezultātus no projekta SUPERBS - «Līdzsvarotas attīstības paraugi ap Baltijas jūru», kurš pašvaldību un universitāšu partnerībā tika realizēts 11 vietās Baltijas jūras valstīs. No Latvijas projektā piedalījās LU un Līvānu novads, kurš atrodas vietā, kur Dubna ietek Daugavā, kā arī LLU un Jelgavas pilsēta. Līvānu novadā pētījumu problēma bija - pašvaldības tautsaimniecība un demokrātiska līdzdalība. Līvānu novads ir ierindojams starp Latvijas progresīvākajām pašvaldībām, kur lēmējvara un izpilddienesta cilvēki aktīvi cenšas likt lietā mūsdienīgas tirgus ekonomikas un demokrātijas attīstības idejas. Tomēr pētījums pierādīja, ka piepūle šajā virzienā ir nepietiekama un ir milzu iespējas nākotnes attīstībai un, protams, arī līdzsvarotai attīstībai, ja vietējās varas pirmā prioritāte būs cilvēku resursi, to izaugsme, apvienošana un iespējas pašrealizācijai. Projekta izpildē tas bija labi redzams uz studentu piemēra. Novada pašvaldība rosināja vairākas studentu tikšanās Līvānos un iesaistīja apmēram 20 no tiem projekta pētniecības darbā. Rezultātā studenti pēc savas iniciatīvas nodibināja sabiedrisku organizāciju OLNA - organizācija Līvānu novada attīstībai, kura aicina savās rindās novada studentus dažādās augstskolās darbībām Līvānu novada labā.

    Fakti no pētījumu rezultātiem, aptaujājot ap 300 novada iedzīvotājus, liecina par konkrētām problēmām saiknē starp pašvaldību un novada sabiedrību Līvānu novadā un iespējams, ka citās pašvaldībās ir līdzīgi, vai pat sliktāk:

    Tikai 18% stādās priekša pašvaldību plānus;

    Tikai 35% zina, kā tiek izlietots pašvaldības budžets, bet 23% var pateikt, kādi nodokļi paliek pašvaldības budžetā;

    24% nevar nosaukt konkrētus tālākas nākotnes plānus, bet 10% grib pamest Līvānus.

    Neatkarīga aptauja, par cilvēku un viņu ģimeņu individuālajiem plāniem neuzrādīja nekādas saiknes ar pašvaldības plāniem un projektiem. Tajā pašā laikā tika noskaidrots, ka 22% var atrast laiku un ir gatavi piedalīties pašvaldības projektu realizācijā.

    Kā jau pamatos tika noskaidrots, līdzsvarotas attīstības programmas, plāns un projektus, ieskaitot Daugavas saudzēšanu, nevar realizēt, ja tie nav dzimuši sabiedrības dzīlēs. Pētījums Līvānu novadā rāda, kas jādara pašvaldībai. Pozitīvi ir tas, ka ir ap 20% iedzīvotāju, kurus jau ar lielāku vai mazāku intensitāti var iesaistīt pirmos konkrētos darbos. Līdzsvarotas attīstības realizācija vitāli svarīga ir jaunatnei, un šajā jomā Līvānu novads ir priekšā citiem ar aktīviem studentiem, kuri ar konkrētu rīcību ir gatavi atcerēties savu dzimto novadu.


    Literatūra:

    1. Our Common Future (The Brundtland Report), 1987. Oxford, World Commision on Environment and Development, Oxford University Press. 383 pp.
    2. Earth Summit, Agenda 21, The United Nations Programme of Action from Rio, United Nation, New York, 1993
    3. The Rio Conventions.
    4. Johannesburg Summit.
    5. «Presidency Conclusions -Lisabon»,
    6. http://www.ue.eu.int/en/Info/eurocouncil/index.htm
    7. EU Strategy for Sustainable Development, see EU Swedish Presidency.