TAUTSAIMNIECĪBAS GLOBALIZĀCIJA UN EKOLOĢIJA

Pēteris Guļāns, Dr.h.ekon.

Raksturīga mūsdienu iezīme ir strauji augošā globalizācija - pasaules kopējā saimniecības kompleksa veidošanās. Pašreizējais tehnikas un tehnoloģijas līmenis paver iespēju koncentrēt ražošanu lielos, šauri specializētos uzņēmumos. To rosina arī konkurence preču realizācijas tirgos. Tā kā iespiesties tajos ar masveidā ražoto produkciju reāli nav iespējams, jaunus lielus uzņēmumus parasti veido firmas vai koncerni, kuriem pasaules tirgū jau ir sava niša, kā arī pieredze attiecīgās produkcijas ražošanā. Šādu uzņēmumu novietojums kādā valstī un to īpašnieku valstiskā piederība, bieži vien ir atšķirīgi.

Viena no būtiskām ekonomikas globalizācijas sastāvdaļām ir lielas, arvien pieaugošas starpvalstu kapitāla plūsmas. Pasaules valstu maksājumu bilanču finansu kontos atspoguļotā starpvalstu saistību kopējā summa strauji palielinās un ir tuva trim triljoniem USD. Ārējā kapitāla piesaiste ir kļuvusi par vairuma ne tikai attīstības, bet arī attīstīto valstu ekonomikas neatņemamu sastāvdaļu. Attiecības starp piesaistīto un uz ārzemēm aizplūstošo investīciju summām ir atšķirīgas. Piemēram, 10 gados (1990.-99.) ASV no citām valstīm ienākošo tiešo investīciju neto apgrozījums bija par 12 % lielāks nekā no valsts aizejošais. IKP šajā periodā ASV palielinājās par 34 %. Pretējs piemērs ir Japāna. Tās rezidenti ārpus savas zemes robežām ieguldīja turpat 10 reizes vairāk, nekā nerezidenti viņu valstī. Ekonomikas izaugsme bija ļoti lēna, deviņos gados - 16%. Samērā lēni, tomēr, notiek investīciju resursu pārdale. Industriālajās valstīs akumulēto resursu ievērojama daļa tiek investēta attīstības valstīs.

Kapitāla starpvalstu plūsma paver iespēju investīciju resursus izmantot vispirms tur, kur tie var dot vislielāko efektu. Teorētiski, šim apstāklim vajadzētu sekmēt valstu ekonomiskās attīstības līmeņu izlīdzināšanu, paātrinot vāji attīstīto valstu izaugsmi. Statistika, diemžēl, šo pieņēmumu neapstiprina, jo tikai daži piemēri uzrāda sakarību starp tiešajām ārējām investīcijām un valsts ekonomikas attīstības tempiem (Singapūra, Īrija, Kostarika, Ķīna un dažas citas). Tā kā šādu piemēru ir maz, jāsecina, ka vāji attīstīto valstu tuvināšanās industriālo valstu līmenim ir drīzāk izņēmums, bet ne likumsakarība. Turklāt, investīciju apjoma un attīstības tempu salīdzinājums rāda, ka nosaukto valstu ekonomikas attīstība nav proporcionāla ārējo investīciju apjomam.

SVF izdevumā International Finacial Statistics gadagrāmatās iekļautā informācija dod iespēju noskaidrot ekonomiskā potenciāla (iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju) izmaiņas 30 gadu laikā 1969.-1999.g 82 valstīs. Tajās, deviņdesmito gadu beigās dzīvoja vairāk nekā puse (gandrīz 3,3 miljardi) pasaules iedzīvotāju. Atbilstoši SVF klasifikācijai 23 bija industriālās un 59 attīstības valstis. Attīstības valstis sadalās divās apakšgrupās, atkarībā no tā vai to ekonomiskā potenciāla atšķirībā no industriālo valstu līmeņa minētajā periodā samazinājusies (12 valstis) vai palielinājusies (47).

Aprēķinā ietvertajās 59 attīstības valstīs vidējais IKP apjoms uz iedzīvotāju sešdesmito gadu beigās bija 16 reizes un deviņdesmito jau beigās jau 18,6 reizes mazāks nekā industriālajās valstīs. Tikai 12 no šīs grupas valstīm trīsdesmit gadu laikā spējušas apturēt atpalicības palielināšanos un nedaudz tuvināties industriālo valstu līmenim (samazināt atšķirību no 10,5 līdz 4,8 reizēm). Attīstības līmeņa atšķirība šo valstu grupā ir ievērojama. Piemēram, IKP uz iedzīvotāju, salīdzinot ar industriālo valstu vidējo līeni1999.gadā bija: Singapūrai 77,6%, bet Taizemei tikai 7,4 %.

Pārējās 47 attīstības valstīs atpalicība no industriālo valstu rādītāja strauji pieauga. Ja sešdesmito gadu nogalē tā bija 17, tad deviņdesmito gadu beigās jau gandrīz 30 reizes. Atsevišķās valstīs šī atšķirība ir daudz lielāka. Piemēram, Čadā IKP uz iedzīvotāju bija mazāks nekā vidēji industriālajās valstīs attiecīgi 32 un 132 reizes, Sjerraleonē - 20 un 196 un Etiopijā - 43 un 266 reizes. Īpašu problēmu rada tas, ka šajās 47 depresīvajās valstīs dzīvo vairāk nekā trešā daļa pasaules iedzīvotāju (1999. gadā aptuveni 2,2 miljardi). Tā kā, informācijas trūkuma dēļ, ārpus analīzes palika ne tikai bijušās sociālistiskās, bet arī liels skaits attīstības valstu, faktiski šīs grupas valstu daļa pasaules iedzīvotāju skaitā ir lielāka.

Viens no būtiskākajiem vāji attīstīto valstu izaugsmi bremzējošiem faktoriem joprojām ir kapitāla nepietiekamība. Investīciju resursu īpašnieki, galvenokārt, ir industriālo valstu rezidenti. Laika periodā no 1990. līdz 1999. gadam to daļa tiešo ārzemēs ieguldīto investīciju kopsummā bija 93-96%. Raugoties no izlietojuma puses industriālo valstu daļa ir mazāka, turklāt mainīga 984,3% 1990. gadā, 58,5% - 1994. un 76,0% - 1999. gadā. Piebildīsim, ka to daļa pasaules iedzīvotāju kopskaitā nepārsniedz 14%. Attiecinot uz vienu iedzīvotāju vidēji šīs valstis izlieto 33 reizes vairāk tiešo ārējo investīciju nekā attīstības valstis.

Tā kā attīstības valstīs arī vietējie investīciju resursi ir niecīgi, kapitāla deficīts rada zināmu konkurenci starp šīm valstīm investīciju piesaistes jomā un veido labvēlīgu situāciju ārējo investoru diktātam attiecībā uz konkrēto projektu realizācijas nosacījumiem, pieprasot īpaši labvēlīgu nosacījumu radīšanu to darbībai. Diktāts parasti izpaužas prasībās piešķirt tiem nodokļu atlaides, nodrošināt infrastruktūras izveidošanu, personāla apmācību un realizēt citus pasākumus (dabas resursu atdošana to īpašumā un tml.). Izpildot šīs prasības investīcijas importējošās valsts institūcijas zaudē iespēju ietekmēt efektīva tautsaimniecības modeļa veidošanu, sacensība norit ne par valsts ekonomiskā potenciāla izaugsmi, bet par ārējo investīciju apjoma palielināšanu. To piesaiste no tautsaimniecības attīstības līdzekļa kļūst par pašmērķi.

Ārējā kapitāla īpašnieku un valstu, kurā tas tiek investēts intereses nav identiskas. Pirmie ieinteresēti gūt maksimālu peļņu, vienlaicīgi nodrošinoties pret kapitāla zaudēšanas risku. Investīcijas importējošās valstis (ne atsevišķu ierēdņu vai uzņēmēju) objektīvās intereses ir nodrošināt ekonomikas straujāku attīstību un uz šī pamata sociālo problēmu (iedzīvotāju dzīves līmenis, reģionu attīstības izlīdzināšana u.c.) risināšanu. Attīstības (arī bijušo sociālistisko) valstu galvenā problēma ir atpalicības pārvarēšana. Šo valstu objektīvo mērķu sasniegšanu apgrūtina divi būtiski apstākļi.

Pirmais, nosacīti objektīvs, ir investīciju resursu ierobežotība. Neskatoties uz kapitāla aprites straujo kāpumu, piedāvāto resursu kopējais apjoms pasaules mērogā atpaliek no vajadzības. Līdz ar to partneru pozīcijas nav vienādas. Kapitāla īpašnieki cenšas nodrošināt iespēju maksimāli ātri atpelnīt ieguldītos līdzekļus, pieprasot nodokļu un citus atvieglojumus, ne tikai paaugstināta riska, bet arī citās attīstības valstīs. Apmierinot šīs prasības, investīcijas importētājas valsts ieguvums sarūk un ir nepietiekams, lai pārvarētu tās atpalicību. Tādēļ, neraugoties uz ārējo investīciju apjoma attīstības valstu grupā ievērojamu pieaugumu, to lielas daļas ekonomikas atpalicība no industriālo valstu līmeņa, kā parādīts iepriekš, palielinās.

Otrais, nosacīti subjektīvs - sarunu vedēju un līgumu slēdzēju personīgo interešu aspekts.

Investoru, vai to pilnvarotie pārstāvji rīkojas ar privāto kapitālu un te dzelžaini dominē personīgā ieinteresētība - sarunu vedēju tālākās karjeras un labklājības atkarība no investīciju līguma nosacījumu izdevīguma kapitāla īpašniekam. Tie nekautrējas izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai panāktu sev izdevīgus risinājumus.

Valsts kā sarunu subjekts ir abstrakcija, tātad rīcības nespējīga. Tās vietā darbojas (pieņem lēmumus, slēdz līgumus) atsevišķi, varas krēslos sēdoši cilvēki (politiķi, ierēdņi). Tie rīkojas nevis ar personīgo mantu, bet ar publiskiem labumiem. No noslēgtā līguma valstiskā izdevīguma to personīgā labklājība nav atkarīga. Latvijas pieredze pārliecinoši rāda, ka valstij neizdevīgu līgumu slēdzēji nekādu atbildību nenes. Šo trūkumu varētu mīkstināt aktīva nevalstisko organizāciju līdzdalība problēmas apspriešanā un objektīva ieceres analīze masu mēdijos. Traģēdija ir tā, ka sabiedrības pašorganizēšanās un aktivitāte Latvijā ir ļoti vājas. To attīstību neveicina arī dažu preses izdevumu vienaldzīgā attieksme pret valsts interešu aizstāvēšanu. Tas veido labvēlīgu augsni sarunu vedēju uzpirkšanai, gan reāli, gan arī radot ilūziju ieņemt labi atalgotus amatus jaunajā objektā.

Norobežojoties no dažādiem finansiāliem un komerciāliem darījumiem, jāatzīst, ka sabiedrības bagātības galvenais avots ir tā iedzīvotāju darbs. Valsts ieguvums ir atkarīgs nevis no piesaistīto investīciju summas, bet ar to palīdzību radīto darba vietu skaita un nodarbināto kvalifikācijas. Būtiski ir tas, kādu objektu veidošanai tās tiek izmantotas: darba vai kapitāla ietilpīgu.

Latvija ir starp valstīm, kurām investīciju resursu nepietiekamība ir viens no attīstību ierobežojošiem faktoriem. Tādēļ, ārējo investīciju piesaiste ir kļuvusi par būtisku Latvijas ekonomikas attīstības paātrināšanas līdzekli, saprotams, tikai tad, ja to realizē valstij izdevīgā veidā.

Stāvokli sarežģī tas, ka investori objektīvi ieinteresēti realizēt projektus, kuri garantē ātru kapitāla apriti. Bāzējot valsts attīstību tikai uz vieglāk iegūstamiem ārējo investīciju variantiem un veidojot ražošanas objektus, no kuriem izvairās industriālās valstis, sasniegt vēlamos ekonomiskos un sociālos rezultātus nav iespējams. Ekonomiskās atpalicības sekmīga pārvarēšana iespējama tikai realizējot mērķtiecīgu ārējo investīciju piesaistes stratēģiju. Līdzšinējās aktivitātes ārējo investīciju piesaistē liecina, ka Latvijas valsts institūcijām nav skaidra mērķa ko ar šo pasākumu nepieciešams panākt. Līdz ar to nav arī skaidrības kritēriju izvēlē ārējo investīciju variantu efektivitātes vērtēšanā. Uzskatāms piemērs teiktajam ir diskutējamais celulozes rūpnīcas projekts. Tā bezierunu atbalstu parasti skaidro minot šādus argumentus:

  1. ieguldījumu apjoms, - ir lielākais ārējo investīciju projekts,
  2. tiks radīta iespēja apaļkoksnes vietā eksportēt celulozi,- produktu ar lielāku pievienoto vērtību (PV), tādējādi uzlabojot tekošā konta stāvokli un
  3. palielināsies valsts ekonomiskais potenciāls.

Ieguldījumu summu nosaka divi apstākļi: uzņēmuma kapitālietilpība un tā projektētā jauda. Celulozes ražošana ir viena no kapitāla visietilpīgākajām rūpniecības nozarēm. Saskaņā ar Latvijas Valsts Statistikas pārvaldes sastādītajām Izmaksu un izlaides tabulām darba un kapitāla izmaksu attiecība vidēji Latvijas rūpniecībā 1997. gadā bija 1: 0,59 (tabakas izstrādājumi). Kokrūpniecībā darba un kapitāla izmaksu attiecība bija 1: 0,22. Saskaņā ar informāciju, kas sniegta Jaako Pöyry Consulting AB pētījumā, projektējamajā celulozes rūpnīcā darba un kapitāla izmaksu attiecība būs ne mazāka kā 1: 10,8, kas 64 reizes pārsniegs vidējo Latvijas rūpniecībā. Faktiski šī attiecība būs vēl lielāka, jo minētajā pētījumā pieņemta ļoti augsta darba samaksa.

Rūpnīcas jauda izvēlēta ar aprēķinu, lai nodrošinātu īpašniekiem maksimālu peļņu. Latvijas ieguvumu nosaka, nevis izlaižamās produkcijas apjoms, bet objekta pienesums valsts ekonomiskā potenciāla palielināšanā. Būtiski ir tas, ka lielāks ražošanas objekts ražo ne tikai vairāk gala produkta, bet attiecīgi arī vairāk videi kaitīgo atkritumu.

Tas, ka apaļkoksnes vietā eksportēs celulozi, produktu ar lielāku pievienoto vērtību, pozitīvi vērtējams tikai gadījumā, ja rūpnīca pieder Latvijas rezidentiem. Aplūkojamajā gadījumā tā nav. Turklāt, PV nospiedošo daļu veidos nevis darba, bet kapitāla izmaksas. Tās palielinās valsts teritorijā tikai ražoto, bet ne izmantojamo IKP apjomu. Ņemot vērā, ka kapitāla izmaksu radītā PV daļa būs investoru īpašums, tā Latvijai ekonomisku labumu nedos. Tas pats attiecas uz peļņu, ar kuru pilnīgi rīkosies uzņēmuma īpašnieki. Šīs divas daļas kopā, atkarībā no realizācijas cenas, veidos 92-95% PV. Tās aizplūdīs uz investoru kontiem ārzemēs. Celulozes eksports, mazinot tekošā konta deficītu, maksājumu bilances reālu uzlabojumu nenodrošinās.

Uzņēmuma ietekme uz valsts ekonomisko potenciālu ir pirmais noskaidrojamais jautājums pirms projekta realizācijas uzsākšanas. Īpaši svarīgi tas ir, ja veido videi nedraudzīgu objektu. Ietekmes noskaidrošanai jālieto mērķim atbilstošu kritēriju. Projekta virzītāji te aplami izmanto iekšzemes IKP rādītāju. Tas būtu pieņemams, ja objektu veidotu vietējie investori. Konkrētajā gadījumā PV nospiedošā daļa būs ārējo investoru īpašums un aizplūdīs uz ārzemēm. Šī iemesla dēļ IKP rādītājs sniedz iluzorisku, nepareizu priekšstatu par valsts ekonomiskā potenciāla izmaiņu.

Valstī paliek tikai tā IKP daļa, kuras avots ir tās rezidentu darbs (darba alga un ar to saistītie nodokļi) un uzņēmuma maksātie nodokļi, ja nav piešķirti to atvieglojumi, jeb citiem vārdiem Latvijas ieguvums nav mērāms ar investīciju apjomu, vai kopējo PV, bet tikai ar tām summām, kas nonāks tās iedzīvotāju kabatās un valsts un vietējos budžetos. Statistikā sabiedrības rīcībā nonākušo reālo līdzekļu kopējo daudzumu, tātad arī tautsaimniecības attīstības līmeni, visprecīzāk atspoguļo valsts neto nacionālais ienākums (NNI). Novērtējot pēc pienesuma NNI palielināšanā celulozes rūpnīcas loma ir nenozīmīga un reāli iespējamā variantā būs tikai ~ 0,2 - 0,3, salīdzinot ar 1,9 - 3,3 % IKP pieaugumā.

Kā iepriekš minēts, ārējie investori nereti diktē investīcijas piesaistošai valstij dažādus nosacījumus ar mērķi palielināt ieguvumu. Šāda veida apetītei, kā zināms, robežu nav. Projektējamās celulozes rūpnīcas investoru alkatība ir šokējoša. Saraksts, kurā minētas to prasības ietver 37 pasākumus (!). Tie pieprasa objektu atbrīvot no nodokļiem, nodrošināt īpašu statusu Latvijas mežu resursu izmantošanā, ar valsts mērķa ieguldījumiem izveidot tā infrastruktūru un tml. Piemēram, ir aprēķināts, ka tikai autoceļu sakārtošanai un uzlabošanai jāizlieto Ls 64,5 milj. Izpildot visas prasības, projekta realizācija Latvijai, līdz ar ekoloģisko kaitējumu, sagādās arī jūtamus ekonomiskos zudumus.

Minētie un vairāki citi Latvijai neizdevīgie projekta nosacījumi nav jauni. Lielākā daļa no tiem daudzkārt skaidroti presē, radio un TV diskusijās, jau kopš 1999. gada novembra. Sevišķi nepārsteidz tas, ka projekta virzītāji demonstratīvi ignorē izteiktos argumentus, jo pie varas esošo nihilistiskā attieksme pret vietējiem speciālistiem ir tradicionāla. Celulozes rūpnīcas projekts, tomēr šķiet ir īpašs gadījums, jo tiek ignorēts arī starptautisko organizāciju viedoklis, ja tas neatbilst investoru interesēm. Par to liecina attieksme pret LTS International Ltd, nozari labi pārzinošo speciālistu atzinumiem, pie kuriem tie nonāca projekta materiālu analīzes rezultātā. Piebildīsim, ka tie lielā mērā saskan ar mūsu speciālistu agrāk izteikto viedokli, katrā ziņā nav pretēji tiem.

***

Investīciju resursu nepietiekamība ir viens no iemesliem, kas bremzē Latvijas ekonomikas attīstību. Ārējā kapitāla ieplūde ir un arī turpmāk būs aktuāla problēma. Šī resursa izmantošanas stratēģijai jābalstās uz vēsu aprēķinu, izvairoties kā no fetišizācijas tā arī nolieguma. Bīstamas ir nevis pašas investīcijas, bet to idealizācija, nekritiska pieeja investoru prasību apmierināšanā, ignorējot valsts pamatintereses. Ārējo investoru piesaiste nav pašmērķis, bet tikai viens no līdzekļiem ekonomiskās politikas galvenā mērķa sasniegšanai. To efektivitāti nosaka nevis ieguldījuma summa, bet pienesums valsts iedzīvotāju labklājības palielināšanā, kas tautsaimniecības mērogā atspoguļojas neto nacionālā ienākuma pieaugumā, ievērojot vides saglabāšanas prasības.