DAUGAVAS PIESĀRŅOJUMA IETEKME UZ IEDZĪVOTĀJU VESELĪBU

Māris Baltiņš, Brigita Aulika

Līdztekus gaisam, augsnei un uzturam ūdens pieejamība uzskatāma par absolūtu jebkura dzīvības formas priekšnoteikumu. Tādēļ tā piesārņojums var būtiski pasliktināt cilvēku dzīves apstākļus vai pat padarīt tos par gandrīz pilnīgi neiespējamiem. Rodas dīvains paradokss, jo cilvēce savā attīstības gaitā ir pielikusi lielas pūles, lai nodrošinātu droša un kvalitatīva dzeramā ūdens piegādi, bet mūsdienās tieši pašu cilvēku radītais rūpnieciskais piesārņojums arī visvairāk apdraud ūdens kvalitāti. Līdz ar to ikviena liela rūpniecības uzņēmuma celtniecība jau projekta līmenī jānovērtē pēc tā prognozējamās ietekmes uz vidi, tostarp arī uz dzeramo ūdeni.

No daudzām piesārņojošo vielu grupām pēdējos gados īpašu vērību piesaistījuši dioksīni (PDD), kas uzskatāms par apkopojošu terminu daudzveidīgai ķīmisko vielu grupai. Pavisam atklātas vairāk nekā 419 dioksīnu grupas vielas, taču no tām aptuveni 30 pierādīta toksicitāte. Cilvēce ar dioksīniem iepazinās XX gs. 30 gados, kad sākās plaša polihlorfenolu lietošana ķīmiskajā rūpniecībā. Jau vismaz pusgadsimtu šīs vielas nonāk vidē un tur uzkrājas, jo dioksīna mikropiemaisījumiem ir raksturīga stabilitāte vidē, unikāla bioloģiska aktivitāte un tie var kļūt par biosfēras ilgtermiņa piesārņojumu.

Par visas šo vielu grupas indikātorsavienojumu uzskata 2,3,7,8 tetrahlōrdioksīnu - TCDD, ko bieži mēdz uzskatīt par dioksīna (šī termiņa šaurākajā nozīmē) sinonīmu. Eiropas komitejas (EK) darba grupa 1999.g. nolēma, ka PCB var kalpot par dioksīnu piesārņojuma marķieri.

Dioksīniem raksturīga tieksme veidot kompleksus savienojumus ar ūdenī šķīstošiem polimēriem. Šādā veidā tie var tikt adsorbēti uz suspendētām daļiņām vai aerosoliem, un tādējādi iekļauties barības ķēdēs. Šādos gadījumos ir visai sarežģīti metodoloģiski pareizi novērtēt vielas efektīvo koncentrāciju, kura visu šo pārvērtību rezultātā nonāk cilvēka vai dzīvnieka organismā (koncentrēšanos).Pirmās ziņas par dioksīnu augsto toksiskumu iegūtas jau 1957. Gadā, apkopojot datus par stacionārā ārstētajiem slimniekiem, kuriem dabā bijusi saskare ar 2,3,7,8 - TCDD. Arī visi vēlākie pētījumi galvenokārt veikti ar specifiskām arodgrupām.

Dioksīni ir blakusprodukti daudzos rūpniecības procesos, kuros izmanto hlora savienojumus. Principā iespējama dioksīnu veidošanās dabiskajos procesos, piemēram, vulkānu izvirdumu laikā vai meža ugunsgrēkos, tomēr, galvenie dioksīna avoti ir hloru saturošu atkritumu sadedzināšana, polimēri, sadzīves ķīmijas un pesticīdu ražošana. Notekūdeņu attīrīšanas ietaisēs tos no dioksīniem iespējams atbrīvot tikai daļēji, bet ne molekulārā līmenī.

Vēl viens reāls dioksīna, kā viena no neizbēgamiem ražošanas blakusproduktiem, avots ir sulfāta celulozes balināšanas process, lietojot tā saukto ECF metodi (Elementally Chlorine Free). Pēc šādas celulozes balināšanas notekūdeņos nokļūs daudz adsorbēto organisko halogēna savienojumu (AOX). Savukārt TCF (Totally Chlorine Free) ir metode, kurā celulozes balināšanā netiek izmantoti hlora savienojumi, bet tikai skābeklis un ozons. Tā novērš AOX klātbūtni notekūdeņos,, taču tās izmaksas ir lielākas.

Visās barības ķēdēs raksturīgs dioksīnu multiplikācijas efekts, kura dēļ bioloģiski augstāk organizēto dzīvnieku sugu organismos vērojams krass vielu koncentrācijas pieaugums. Ūdens ekosistēmā barības ķēdes pirmajā līmenī ir planktons, kas spēj koncentrēt hlororganiskus savienojumus līdz 2000 reižu. Zivīs dioksīnu saturs var būt 100 000 reižu augstāks nekā vidē. Arī cilvēks, lietojot uzturā zivis, ir pakļauts piesārņojuma toksiskai iedarbībai, tādēļ ūdens piesārņojums ar hlororganiskām vielām ilgākā laika posmā neizbēgami rada draudus cilvēku veselībai minētā efekta dēļ.

Ņemot vērā dioksīnu augsto bioloģisko aktivitāti, sarežģīto toksikokinētiku un komplicētos toksiskās iedarbības molekulāros mehānismus, ir visai ierobežotas iespējas ar tradicionālo metodoloģiju nevērtēt ar tiem saistīto veselības pasliktināšanās risku plašām populācijām un prognozēt tā akūtas vai hroniskas iedarbības sekas. Joprojām toksikoloģiskos pētījumos par dioksīna ietekmi nav panākta vienota pieeja ekspozīcijas mērīšanai un veselības gala rezultātu vērtējumam, tādēļ nav zināmas precīzas sakarības starp iespējamo tā ietekmi uz iedzīvotāju veselības stāvokli.

1994. gadā ASV Vides aizsardzības aģentūra (EPA) savā referātā informēja sabiedrību, ka dioksīni ir ļoti nopietns drauds cilvēka veselībai. Polihlordibenzodioksīniem (PDD) un polihlordibenzofurāniem (PDF) ir izteikta koncerogēnā un tetratogēnā aktivitāte. Hlororganiskie savienojumi iedarbojas uz atsevišķām organisma sistēmām, tie ietekmē imūnsistēmu, endokrīnos orgānus, centrālo nervu sistēmu, kā arī organisma reproduktīvās funkcijas.

Sekmīgi dioksīnu ietekmi uz cilvēkiem var novērtēt pēc epidemioloģisko pētījumu datiem. Tie parasti tiek iegūti, nosakot dažādu veselības problēmu biežumu cilvēkiem, kas specifisku apstākļu dēļ bijuši pakļauti augstām to koncentrācijām. Joprojām to zemnieku organismā, kuri dzīvo teritorijā, kas bija pakļauta specifisku fitotoksikantu (Agent Orange) ietekmei Vjetnamas kara laikā, konstatējams paaugstināts 2,3,7,8 - TCDD daudzums.

Zināmi arī vairāki negadījumi, kas pēc rūpnieciskām katastrofām skāruši lokālās populācijas. Tāda bija avārija Seveso (Itālija, 1976.g.). Pētījums, kas Seveso pēc tam tika veikts, lai noskaidrotu 0-19 gadus vecu bērnu risku saslimt ar ļaundabīgajiem audzējiem, norāda uz palielinātu olnīcu un vairogdziedzera audzēju risku, kā arī dažiem asinsrades sistēmas audzējiem, taču šis pētījums aptvēra nelielu slimības gadījumu skaitu.

Augsta ekspozīcija var būt arī situācijās, kad nejauši tikuši piesārņoti uzturprodukti. Kā piemēru var minēt uzturā lietojamās eļļas piesārņojumu Juso (Japānā, 1968.g.) un Jučengā (Taivānā,1979.g.). Japānas pētījumā, kurš ilga 22 gadus, tika novērots paaugstināts risks saslimt ar aknu audzējiem (OR=3,1), turpretim Taivānas pētījumā, kurš ilga 12 gadus, šāda sakarība netika atklāta (OR=0,8).

Bērniem Seveso, kuri tika pakļauti augstai TCDD koncentrācijai, tika novērota neliela, pārejoša aknu enzīmu paaugstināšanās, kopējā limfocīdu skaita un subpopulāciju paaugstināšanās, komplementa aktivitātes palielināšanās, nepastāvīga hlorakse. Tāpat tika novērota izmainīta piedzimušo bērnu dzimumu attiecība (meitenes vairāk par zēniem) vecākiem, kuri bija pakļauti augstām TCDD koncentrācijām, kas var netieši liecināt par augstāku augļa intrauterīnās bojāejas risku.

Visi minētie piemēri liecina, ka ir pietiekams pamats uzskatīt par pierādītu dioksīna kaitīgās ekspozīcijas ietekmi, tāpēc negribētos, lai pēc 20 gadiem Daugavas piemērs tiktu citēts mācību grāmatās kā ilustrācija to graujošajam iespaidam uz veselību.

Lai gan jaunākajās celulozes ražotnēs plānotā dioksīnu koncentrācija notekūdeņos ir zem mērinstrumentu jutības robežas, tas nenozīmē šo vielu neesamību izmešos, jo to klātbūtni nosaka pats ķīmiskais process. Šo vielu, tāpat kā AOX (absorbējamie organiskie halogēnu savienojumi), kas rodas ECF balināšanas procesā, emisijai jābūt nulles līmenī, jo organohlorīdi var būt toksiski līmeņos, kas ir zem standarttesta mērījumu robežām. Apspriežamajā Jēkabpils celulozes rūpnīcā AOX saturs izmešos paredzēts ap 7,5 t mēnesī. Turklāt balināšanas procesā, lietojot ECF procesu, rodas toksiskās rūpniecības radītās vielas - dioksīni un furāni. Izplūdēs ir hloroforms, 2-hloropropenols, dažādi hlorēti acetoni, hlorētas sveķskābes, hlorēti terpēni, fenoli u.c. Par vairumu šo vielu iespaidu uz ekosistēmām nav ziņu. Vienīgais drošais veids, kā pasargāt veselību un vidi ir izslēgt hloru saturošu ķīmisko savienojumu lietošanu. Skandināvijas valstīs jau sen atzīst hlororganisko savienojumu bīstamību un pārkārto savu rūpniecību uz bez hlora ražošanas procesiem. Tādēļ nav pamata apgalvot, ka iecerētā rūpnīca uzskatāma par aprīkotu ar labākajām un modernākajām tehnoloģijām, kādas dotajā nozarē vispār pieejamas.

Ūdeni no Daugavas savos dzīvokļos izmanto 40-45% Rīgas iedzīvotāju, bet pēdējie to izmanto sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, mācību iestādēs, bērnu dārzos, darba vietās utt. Celulozes rūpnīca Daugavā iepludinās hlororganiskos savienojumus - 0,15 kg uz tonnu celulozes vai 90 tonnas hlororganisko savienojumu gadā. Rezultātā no Daugavas ņemtais dzeramais ūdens saturēs hlororganiskos savienojumus un dioksīnus. Šīs augsti toksiskās vielas, sevišķi dioksīni un furāni, lēni noārdās, uzkrājas taukaudos, no organisma tos nav iespējams izvadīt ar urīnu, kā arī nenotiek šo savienojumu detoksikācija aknās. Lietojot šādu ūdeni uzturā, notiks hroniska dioksīnu iedarbības uz cilvēka organismu un sekas ar izteiktām dažādām bīstamām slimības izpausmēm parādīsies tikai pēc 10-15 gadiem. Jāatceras, ka Daugavas planktona un zivis šai laikā būs bioakumulācijas ceļā uzkrājušas milzīgus daudzumus šo bīstamo vielu.

A/S «Rīgas ūdens» pēdējos gados ieguldījusi desmitiem miljonu latu dzeramā ūdens ražotnes «Daugava» modernizēšanā un ar 2004.gadu saņemsim pēc ozonēšanas kvalitatīvu dzeramo ūdeni, tai pašā laikā a/s «Baltic Pulp» projekta realizācija draud šos ūdeņus piesārņot ar dioksīniem un adsorbētiem organiskiem halogēniem (AOX).

Secinājumi:

  1. Ņemot vērā hlororganisko savienojumu un, it īpaši dioksīnu īpašības, to nokļūšana Daugavā kopā ar rūpniecības notekūdeņiem neizbēgami novedīs pie to pakāpeniskas bioakumulācijas. Tādēļ par pamatotu uzskatāms kategorisks aizliegums pielietot tehnoloģijas, kas celulozes balināšanā izmanto hlora dioksīnu.
  2. Nav pieļaujama lieljaudas sulfātcelulozes rūpnīcas celtniecība uz Daugavas, kas nodrošina Rīgas iedzīvotājus ar dzeramo ūdeni.
  3. Ja rūpnīca, kas celulozes balināšanā izmantos hlora dioksīdu, tiks uzcelta, tad Daugava ilgākā perspektīvā piesārņojuma dēļ zaudēs savu dzeramā ūdens ņemšanas avota lomu, un Rīgai nāksies pievērsties citu ūdensapgādes avotu apguvei. Šāda ūdens apguves vietas maiņa prasīs ļoti lielus kapitālieguldījumus.