Nelielas pārdomas par depozītu diskusijai, ko nevarēs pabeigt bez kopīgās sapratnes par tēmu. ( I daļa)
Tālajos 80. Gados, kad mēs dzīvojam PSRS, atkritumi nebija problēma. Laukos nesa uz bedri mežā, pilsētā uz miskasti, Rīgā trepju telpā bija smirdīgs spainis, kurā varēja likt kartupeļu mizas u.c. pārtikas atkritumus. Vienkārši pārtiku neviens īsti ārā nemeta, jo vēl bija dzīvi cilvēki, kas atcerējās, kā ir, kad pavisam nekā nav, nebija arī tik daudz pārtikas. Arī citu atkritumu tā īsti nebija, spainī parasti ielika avīzi un iznesa miskasti.
Pudeles arī nedzērāji nesa nodot, bet toreiz to nesauca par depozītu.
Tad atnāca jaunie laiki. Pirmie vārgie stāsti no Rietumiem, kur, izrādās, šķiro atkritumus. Izrādās, atkritumi ir izejvielas. Pie katras otrās apdzīvotās vietas bija lielāka vai mazāka izgāztuve. Tad sākās pirmie vārgie vides organizāciju mēģinājumi stāstīt par atkritumu šķirošanu. Pāris ļaužu arī šķiroja, bet īsti jēgas no tā nebija. Tad notika akcija „stikls”, kuras laikā tika savāktas daudzas tonnas stikla lausku (7 Latvijas pilsētās). Vides ministrijā nolēma pēc labākajiem rietumu paraugiem, ka vairs izgāztuvju nebūs, tās ir jālikvidē un visā Latvijā jāveido tikai 10 atkritumu poligoni. Veidojot to visu, notika lielāki un mazāki trači - vienu poligonu plānoja izveidot Tīreļpurvā, Strēlnieku kauju vietā, otru pie senču svētvietas Zilākalnā. Saprāts un vides aktīvistu protesti uzvarēja. Poligonus ne vienā ne otrā vietā neuzbūvēja. Taču uzbūvēja 10 citās vietās Latvijā par dažādi nosauktu sabiedrības naudu. Tad kļuva skaidrs, ka poligoniem arī jādarbojas kā Rietumos. Tas nozīmē, tie ir jāapsaimnieko. Dažos poligonos šo darbu uzņēmās bomzīši. Daži uzreiz sāka normāli darboties. Un tad pēkšņi pieleca, ka par šo taču var prasīt naudu un arvien lielāku… Ka patiesībā atkritumu kalnos aprok dzīvas dažādas izejvielas. Tad nu lēnām pieleca, ka laikam taču tiešām tā planēta ies bojā atkritumos, bet ar to var labi nopelnīt. Un atkritumu šķirošanai deva zaļo gaismu - visi arvien vairāk sāka par to runāt, mācīt skolās - lai visi šķirotu (tātad atvieglo darboņiem darbu). Tiesa, audzinot sabiedrību, nepamanīja, ka cilvēki sāka arvien vairāk aizdomāties par to, ka varbūt vajag nevis šķirot, bet gan neradīt atkritumus. Tas īsti nebija izdevīgi tiem, kas labi pelnīja ar atkritumiem. Arī uzņēmēji sāka burkšķēt, ka par iepakojumiem un visu citu viņiem uzliek dabas resursu nodokli. Tika izgudrota pēc būtības laba lieta - Ražotāju atbildības sistēma. Uzņēmējs par savu saražoto vai iepirkto iepakojumu var arī nemaksāt Dabas resursu nodokli, ja pats paņem atpakaļ savu iepakojumu. Taču katram atsevišķam uzņēmējam tas bija neizdevīgi un uzradās starpnieki, kas varētu it kā savākt šos atkritumus - izejvielas - un nodot pārstrādei, protams, saņemot valstij pienākošos dabas resursu nodokļa daļu. Un atkal naudiņa nospēlēja savu lomu - izrādījās, ka viņi savāc šos uzņēmēja radītos iepakojumus varbūt poligonā, bet varbūt pie ražotājiem cehā. Un neviens, kas nopērk burku ar Zaļā punkta vai Zaļās jostas vai kāda cita zīmi, nevar tikt no šīs burkas vaļā. Jo RAS par nevienu konkrēto burku atbildību neuzņemas. Viņiem ir līgums ar ražotāju, tādejādi mēs, pircēji, tikām maldināti. Kas vēl trakāk - nevienam no vides ministriem neizdevās uzzināt, cik tad īsti naudiņas dabas resursu nodoklī valsts nesaņem. Tad, kad vides izglītībā stāstīja, cik svarīgi ir šķirot atkritumus un cik daudz līdzekļu tā var ietaupīt, izrādījās saka nepatiesību, jo izrādās šķirot esot dārgāk nekā nešķirot, cilvēki nejēdzot šķirot utt. Un pēkšņi tika nopirktas par ES naudu šķirošanas līnijas un dažos poligonos arī uzstādītas (Getliņos, Liepājas pusē un vēl...) Gods kam gods, līnijas darbojas, jo tā Eiropu mānīt nedrīkst. Tagad, izrādās, viss ko mācīja, nav īsti taisnība. Līnijai vajagot atšķirot tikai stiklu un to, kas sapūst, visu pārējo atšķiros uz līnijas.
Tad pa vidu šie paši uzņēmēji uzbūvēja rūpnīcas, kuras pārstrādāja pašlaik pašu vērtīgāko no atkritumiem - PET pudeles. PET pudeles no līnijas bija dikti viegli izņemt, tūlīt vest uz rūpnīcu un pārstrādāt. Un nevienam nekas nav jāmaksā par PET pudelēm un vēl var saņemt DRN atlaidi, jo nozarē visi viens ar otru saistīti, tātad - atskaites kārtībā. Taču, izrādās, nekā! Arī ar līnijām Eiropas prasības nevaram izpildīt. Ko darīt? Ieviesīsim depozītu (Tas nekas, ka tam pēc likuma bija jābūt ieviestam jau 2004. gadā) . Vides ministrija, saprotot, ka būs problēmas, pēkšņi kļuva par atbalstītāju. No vienas puses, tas pats veco laiku tarņiks, bet ar to īsti nopelnīt nevar ... sauksim par depozītu. Un aprēķināsim, ka ieviešana maksās vismaz 20 - 30 miljonus, un visi dzērieni palikšot dārgāki (interesanti, vai pašlaik mums uzņēmēji pudeles un bundžas dāvina?) Un galvenais - vairs nebūšot izdevīgi savākt PET jo, kā izrādās, tas esot vienīgais, ar ko nabaga atkritumnieki pelna. (Tātad tomēr pelna) Nu jā, ņemot no līnijām, vairs par brīvprātīgi savāktajām pudelēm nevienam nav jāmaksā. Tagad būs jādalās peļņā... Nu un galvenais - par depozītu. Depozīts ir laba lieta, jo līdz šim ir pierādījies, ka vienīgais, kas var stimulēt, ir naudiņa.
Nu tad par plusiem un mīnusiem. Vispirms par Igauniju... Tur depozīts ir jau ļoti sen. Taču tur lāga nešķiro atkritumus vispār. Tagad vēl plāno būvēt atkritumu dedzinātāju (arī Latvija dikti grib tādu būvēt), kas pats par sevi ir risks - atkritumus sadedzinot, kaitīgās vielas koncentrējas pelnos, pastāv risks, ka gaisā arī izies cilvēku veselībai un dabai kaitīgas vielas, piemēram, dioksīns. Un, kas nav mazsvarīgi, uzceļot dārgu atkritumu sadedzināšanas rūpnīcu – izejvielas rūpnīcai vajadzēs vienmēr un tad tās vajadzēs ievest no ārvalstīm. Latvijai, lai nodrošinātu nepārtrauktu šis rūpnīcas darbu, būs jāieved svešu valstu saražotie atkritumi.
Tagad Lietuvas piemērs. Lietuvā automātus uzstādīja privātais investors. Taču tur darbojas arī atkritumu šķirošana un, kas ir pats galvenais, ir arī manuālā taras depozīta pieņemšana (tas ir, pārdevējs pieņem un pircējs pretī saņem čekiņu nākamai precei par 10 centiem). Jāpiezīmē, ka Igaunijā manuālas pieņemšanas nav vispār... Kas tad pašlaik notiek Latvijā? Ir savākti neskaitāmi paraksti, un pēc visām aptaujām cilvēki vēlas depozītu. Jo tas ir kaut kas reāls un taustāms. Visa atkritumu nozare, tirgotāju apvienība ir pret. Tikai dzērienu ražotāju apvienība pēkšņi apmeta kažoku uz otru pusi un ir kļuvusi par depozīta dzērienu iepakojumiem atbalstītāju. Kas tad nu? Vienkārši ne jau aiz laba prāta bet gan tādēļ, ka no 2023. gada stājas spēkā direktīva saskaņā, ar kuru dzērienu ražotājiem jāuzņemas atbildība par saražoto dzērienu iepakojumu. Tas ir, nevarēs kā tagad noslēgt līgumu ar ZP vai ZJ un VAIRS NELIKTIES NE ZINIS. Savukārt lielie spēlmaņi Zaļais punkts un Zaļā josta aizbrauc uz fabriku un savāc tur esošo stikla iepakojumu, un par mūsu katra pudeli, bundžu neliekas ne zinis. Bet... Latvijā ir īpašas dotības sabojāt labas zaļas lietas. Tas pats OIK... Pēc neoficiālas informācijas, Latvija grib slēgt līgumu ar igauņu Taroamnt, kurš paredz tikai automātus. Nav skaidrs, kurš maksās tos 30 miljonus - privāti vai, kā izskatās, tā būs sabiedriskā nauda. Izrādās, tas nav viss. Patiesībā vēlas 20 - 30 centus par pudeli. Mums atdos tikai desmit centus. Kam aizietu pārējā nauda - SISTĒMAS uzturēšanai. Uzņēmējs vēlas, lai starpību maksātu valsts (tātad mēs visi) ... No šī viedokļa jāpiezīmē, ka, ieviešot Lietuvas sistēmu, ir cerība, ka pašizmaksa varētu būt 13 centi. Un mēs varētu saņemt, nododot automātā, 10 centus par bundžu, stikla pudeli vai PET pudeli. Protams, bēdīgā ziņa ir tā, ka dabā esošās pudeles nepieņems. Taču svarīgākais ir tas, ka dabā nenokļūs jaunas pudeles un bundžas.
Turpinājums sekos...
Elita Kalniņa, VAK viceperezidente