Kur ūdenskritumi šalc

ieraksti komentāru!

Velna acs

     Ir uzsnidzis pirmais sniegs. Zemi klāj biezs, balts paklājs, tomēr tas neattur mūs no plānotās Kurzemes avotu, upīšu un ūdenskritumu apciemošanas. Mūsu ceļojums ūdeņu pasaulē sākas ar Velna acs avota apskati Kandavas apkārtnē. Avotiņš baltajā sniegā tiešām atgādina lielu melnu, spīguļojošu Velna aci. Gaisā jūtama sēra smarža.  Arī garšas ziņā ūdens nedaudz atgādina vārītas olas. Sērūdeņradi saturošo ūdeni no seniem laikiem lieto dziedniecībai. Sāļu daudzums tajā  sasniedz pat 1700 mg uz litru, kas izskaidrojams ar pazemes ūdeņu cirkulāciju ģipša slāņos. Iespējams, ka šīs ūdens īpašības rosinājušas avotiņa izcelsmi saistīt ar Velna darbošanos. Netālu pie Čužu purva, kur izplūst arī vairāki citi sēravoti, agrāk pat darbojusies dziedniecības iestāde.

Sanita Zīļu ozolā

Nākamais mūsu apskates objekts ir Zīļu dižozols Valgalē. Varenais milzis savā laikā nolūzis, veidojot aptuveni 5 - 6 m augstu celmu, kurš spītējot liktenim un saviem gadiem, vēl arvien izdzen jaunus zarus.

Pār Valgalei

Tālāk dodamies pa lauku ceļu 22 km garās Valgales upītes virzienā. Šķērsojuši stāvu sāngravu nonākam Valgales pilskalnā.

Valgales pilskalns

Kalns apkārtējā ainavā veido izteiksmīgi akcentu, tomēr, tajā uzkāpuši, redzam, ka dzīvesvietai derīgais laukums šeit bijis visai neliels. Pilskalnā atklāts ap 1 m dziļš ar kauliem un oglēm bagāts kultūras slānis.  Lejā čalo Valgale. Pāri upītei pārkļūt nebūt nav viegls uzdevums. Ejot gabaliņu uz leju, Valgale izplešas un kļūst dziļāka. Upes krastos mūsu acis priecē apsniguši Eiropas segliņi un ... Saulē mirdzošas sulīgas jāņogas !!!

Ogas sniegā

Tagad – novembra sākumā – liekas neticami un tomēr īstenība, ko iemūžinam ar digitālo fotokameru. Atraduši braslu, pārkļūstam otrā krastā, kur plešas jauka pļava. Tajā ievērojam vairākus nelielus senkapiem raksturīgus no laukakmeņiem sakrautus pauguriņus.

Eiropas segliņš

Nesen veiktajos arheoloģiskajos izrakumos tomēr citas apbedījumu pazīmes te atrast neizdevās, tāpēc tagad pētnieki šos pauguriņus saista ar cilvēka lauksaimniecisko darbību vai seniem reliģiskiem rituāliem. Kā nekā – blakus tiem Valgales un Milzavas strauta satekā atrodas savrups cepurei līdzīgs paugurs – Baznīcas kalns.

Baznīckalns un Valgales pilskalns

Zvaniņi Baznīckalnā

Zarvalka augšējais ūdenskritums

Zarvalka ūdenskritums

Apakšējos ūdenskritumos vēl pil kāda ūdens lāse, taču par to sajūsmā neesam. Žēl, ka šoreiz mūsu vidū nav botāniķu – dolomīti apauguši ar interesantām sūnām un papardēm. Dodamies uz Valgales lejteci. No nesenās pieredzes zinām –ūdens tur ir atliku likām. Tiešām – Valgale mūs neviļ! Jau pa gabalu dzirdam ūdenskrituma šalkoņu. Taču upes krasts te pēkšņi pieaug vairākstāvu nama augstumā, ir stāvs, noglumējis un aizaudzis ar biezu pamežu. Upes šķērsošanas vietu izdodas atrast tikai pēc nopietniem meklējumiem.

Valgales rumba

No akmeņiem uzbūvējam improvizētu pāreju un gandrīz visiem sausām kājām izdodas pārkļūt pretējā krastā,  no kura paveras lielisks skats uz putojošo Valgales rumbu. 0,6 m augsto ūdenskritumu veido viena Pļaviņu svītas dolomītu kāpele.

Valgales rumba ...

Rumbas platums atkarībā no ūdens daudzuma upē svārstās no 7 līdz pat 15 metriem. Šeit arī ieturam atpūtas un izglītošanās pauzi. Semināra vadītājs Andris Grīnbergs ūdenskritumu pētniecībai sācis pievērsties jau pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Šajā laikā viņš apceļojis Latvijas ūdenskritumus un izstrādājis praktiski visaptverošu Latvijas ūdenskritumu datu bāzi. Andris nodemonstrē mums ūdenskritumu uzmērīšanas metodes un pastāsta par šo ainavisko dabas objektu veidošanās procesiem. Pēc pusdienām apskatām arī netālo Valgales apakšējo ūdenskritumu.

Valgales mazā rumba

Tas nav tik liels kā augšējais, tomēr arī šeit ir ko skatīt. Sliekšņa kopējais augstums sasniedz tikai pusmetru un platums – aptuveni 10 metrus. Ūdenskritumu veido vairākas Pļaviņu svītas dolomītu terasveida pakāpes un tas drīzāk atgādina krāci.

Debesis virs Valgales

 Blakus tam Valgales ielejas malā „Sudmaļos” nākas sastapties ar diezgan draudīga izskata suņiem – cilvēka labākajiem draugiem. Par laimi bez starpgadījumiem aiz mājām iznākam uz Valgales – Veģu šosejas. Drīz arī tilts pāri gleznainai Abavai. Upes pretējā senkrasta kraujā kuplo varenas ozolu audzes.

Ozols pie Veģiem

Cauri šai ozolu svētbirzij dodamies lūkot Veģupes Lielo ūdenskritumu. Diemžēl arī Veģupe šoruden ūdens pa daļai izsusējis. Pāri Pļaviņu svītas dolomīta kāpelēm tek tikai sīkas urdziņas. 1,7 m augsto ūdenskritumu 6,5 m garā upes posmā veido 11 pakāpes.

Apkārtnes pievilcību samazina izcirstais mežs un tuvējās Kandavas -  Kuldīgas šosejas uzbērums.

Abavas rumba

Mūsu šodienas maršruts noslēdzas pie otra varenākā Latvijas ūdenskrituma – Abavas rumbas. Šeit nu gan ūdeņu netrūkst! Straume mutuļo un, skaļi šalcot, veļas pāri aptuveni 2 m augstam dolomītu slieksnim. Klusējot vērojam ūdeņu aizraujošo varenību, fotografējam un filmējam... Ir ko redzēt un sajust.

Ozols Abavā

Īsta Dabas opera - ūdens straumju balets, koris un simfonija. Lai arī vieta sniedz emocionālu baudījumu, tomēr izraisās arī teorētiska  diskusija vai Abavas rumba vispār uzskatāma par ūdenskritumu. Ūdeņi  taču šeit drīzāk plūst pa slīpu nogāzi, nekā veido viendabīgu kritumu. Viss atkarīgs, ko saucam par ūdenskritumu - vai nu ūdens vertikālu kritumu no akmens sliekšņa, vai īsu upes posmu, kuram raksturīga izteikta augstumu starpība. Iespējams, ka pēdējo ūdens krituma veidu precīzāk izsaka ūdenstūristu leksikā lietotais jēdziens – „pārgāze” vai arī apvidus vārds „rumba”, kas apzīmē tieši  šādus plašus, krāčveidīgus neizteiktus ūdens kritumus.

Abavas līkums

Abavas ieleju lēnām ietin vakars. Skatījušies, klausījušies brīnumainajā Dabas pasaulē nu pārpildīti iespaidiem dodamies uz autobusu, lai atgrieztos civilizācijā...

ieraksti komentāru!