http://celuloze.pie.daugavas.lv

Latvijas galvenā dabas bagātība ir meži. Patreiz pieejamā oficiālā statistika rāda, ka Latvijas meži var nodrošināt jaunas celulozes rūpnīcas darbību. Tomēr – ar kādām sekām Latvijas videi un tautsaimniecībai? Analizējot dažādus pretrunīgus viedokļus, paliek daudz neskaidru jautājumu: kādai jābūt rūpnīcas jaudai, kur tā ceļama, kam tā piederēs, kur ņems koksni, kādas tehnoloģijas tiks izmantotas, kāds būs vides piesārņojums utt.? Protams, rūpnīcas ārzemju investori – pašlaik tā ir vienīgi somu firma «Metsäliitto» – ir ieinteresēti ātrākā kapitāla apritē nevis līdzsvarotas (ilgtspējīgas) attīstības nodrošināšanā. Latvijai Daugava nozīmē ko daudz vairāk par celulozi. Tā ir mūsu Likteņupe un diez vai sabiedrības spiediens somiem pašiem savā zemē ļautu īstenot līdzīgu projektu.

Celuloze ir starpprodukts, ko tālāk izmanto papīra ražošanā. Patlaban papīra patēriņš pasaulē aug. Tomēr diez vai kāds spēj ticami modelēt cilvēces attīstību turpmākajos 20 gados. Šis process lielā mērā būs atkarīgs no tā, kādā virzienā turpinās attīstīties sabiedrība – kādi būs informācijas tehnoloģiju sasniegumi, kāda reklāmu stratēģija, kā iemācīsies savākt un pārstrādāt vidi piesārņojošo iesaiņojumu. Papīru nevar uzskatīt par pirmās nepieciešamības preci. Bez šaubām, pašreizējā stadijā papīrs ir vajadzīgs. Pēc «Zemes draugu» (Friends of the Earth) ziņām dabas resursi uz Zemes arvien turpina samazināties. Ilgtspējīgā jeb līdzsvarotā attīstība (sustainable development), kas ierakstīta daudzu valstu un organizāciju programmās, tiek īstenota nepietiekoši, sabiedrība neizprot tās nozīmi. Līdzsvarotās attīstības ceļš ir vienīgais iespējamais, lai mēs Zemes resursus atstātu arī nākamajām paaudzēm, dodot iespēju tām dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tādēļ uz projektējamo gigantisko celulozes rūpnīcu jāskatās tieši šādā perspektīvā.

Eiropas padomes 2001. gada maijā Gēteborgā pieņemtais lēmums par ES līdzsvarotas attīstības stratēģiju un arī citi lēmumi rāda, ka gan pasaule, gan ES arvien nopietnāk skatās uz līdzsvarotas attīstības problēmām un ir acīmredzami, ka to risināšanai tiks mobilizēti gan intelektuālie, gan finansu resursi. ES turklāt šo problēmu risināšanu viennozīmīgi saista ar paplašināšanās procesu un tādas likumdošanas radīšanu, kura normētu esošo un jaunu tautsaimniecības projektu saskaņu ar apkārtējo vidi un ekoloģiskām sistēmām.

Dabas resurss ūdens. Kāds būs Daugavas piesārņojuma raksturs un apjoms no projektējamās celulozes rūpnīcas? Kā tas atsauksies uz Latvijas iedzīvotāju veselību, īpaši rīdzinieku, jo Rīga ņem no Daugavas dzeramo ūdeni? Vai piesārņojums nepārsniegs Latvijā un ES pieņemto likumu normas (piemēram, nesen pieņemtā jaunā ūdens apsaimniekošanas likuma)? Kā Daugavas ekosistēmu ietekmēs rūpnīcas radītā ūdens sasilšana?

Dabas resurss gaiss. Lielākā daļa cieto atkritumu, kas radīsies celulozes ražošanas procesā, tiks sadedzināti. Kāds būs gaisa piesārņojuma apjoms? Kā tas ietekmēs mežu un iedzīvotāju stāvokli rūpnīcas apkārtnē? Cik lielā radiusā?

Ekonomika. Cik un kad Latvija prognozē iegūt no šī projekta, ja akciju kontrolpakete pieder somu «Metsäliitto», bez tam Latvijas Valsts apsver iespēju vispār nepiedalīties projektā? Kādēļ ārzemju investori kā «Metsäliitto», «Thomesto» dara visu, lai iegūtu pilnīgu kontroli pār Latvijas valsts mežiem? Kāda ir šo investoru globālā politika? Kādos apmēros plānots iepirkt mežu Krievijā, Baltkrievijā? Varbūt tuvu Černobiļas saindētajiem apgabaliem? Atkritumi taču paliks Latvijā! Vai Latvijas attīstības modelis ir tranzītvalsts ar atkritumu glabāšanas poligoniem? Kādēļ pastāv slepenība? Ko iegūtu (un zaudētu) Latvija (valsts, tās iedzīvotāji, uzņēmēji), ja rūpnīca piederētu tikai tai?

Ikvienai cilvēka veiktai darbībai jānotiek kaut kā labā. Parasti tā notiek veicēju vai veicēju grupas labā, bet, tā kā dabā un sabiedrībā pastāv savstarpējas saites, likumības, tad veicējs var gūt labumu – bieži pat lielāku – arī darbojoties kāda cita labā. Zināt šīs likumības, zināt viedokļus, zināt vairāk, un konkrēti par Latvijas mežiem projektējamās Ozolsalas celulozes rūpnīcas kontekstā, ir šī pētījuma mērķis.

Vides aizsardzības klubs pašlaik pārstāv neformālo «zaļo» kustību Latvijā. Tā mērķis ir aizstāvēt dabas un kultūrvidi kā galveno labuma devēju cilvēkam. Bez VAK varam pieminēt vēl dažas organizācijas un kustības, kas rūpējas par Latvijas dabas resursiem. Tā, protams, ir Vides un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), Vides aizsardzības fonds (VAF), Zemkopības ministrija, Zaļā partija, WWF pārstāvniecība Latvijā un WWF Latvijas nodaļa, Latvijas vides zinātnieki, starp kuriem īpaši izceļami mežu nozares zinātnieki, individuāli vides aktīvisti u.c. Jāuzver, ka šeit pieminēto iesaistīto spēku uzskati, filozofija, mērķi nebūt nav vienādi.

Mežu īpašnieki, mežrūpnieki, kokrūpnieki savukārt ir sabiedrības daļa, kuras galvenais mērķis ir iegūt labumu no meža, bet, kā jau sākumā minējām, ir nepieciešamas tiešām labas zināšanas un izpratne, kas ir šis labums, un tas ir kvalitatīvi izdarāms, tikai kopēji risinot jautājumus.

Latvijā ir pārāk liela viedokļu dažādība (nesaskaņa) starp cilvēkiem un organizācijām, kas atbild par vides izmantošanu, kas arī ir galvenais iemesls, kāpēc nevar tikt pieņemti apmierinoši lēmumi šinī jomā.

«Zaļie»: Mežam uz Zemes ir vislielākā vērtība kā dzīvības izpausmei. Tā ir pašvērtība, kas ietver meža kā biocenozes daļas vērtību, kurā mežs izdala skābekli, uztver CO₂ un putekļus un veic neskaitāmas citas funkcijas. Arī cilvēks ir iekļauts šinī aprites ķēdē, tādēļ bez meža nevarētu eksistēt. Mežam ir arī estētiskā vērtība. Ir arī saimnieciskā vērtība, bet pret tās nekontrolētām izpausmēm ir aktīvi jācīnās, lai aizstāvētu meža vidi.

Biologi: Līdzīgi kā «zaļajiem», bet uzsvars vairāk tiek likts uz dabas procesu izprašanu. Ir jāsaprot meža ekosistēmas darbība. Mežu saimnieciskā nozīme ir vērā ņemama, kontrolējama, bet jārēķinās ar vispārējām tendencēm, kas noris pasaulē.

Mežzinātnieki: Mežs ir galvenā Latvijas nacionālā bagātība un neaizvietojams biosfēras elements. Ja tagad Latvijas mežs sastāda 45% valsts teritorijas, tad nebūtu slikti, ja šī platība pieaugtu, jo mežs dod zemei vērtību. Lauksaimniecības zemēm vērtība ir mazāka. Mežs ir jākopj. Pašatjaunojošamies mežu jēga tiek apšaubīta. Aizstāv jebkuras progresīvas mežu kopšanas tehnoloģijas, pat, ja tās izstrādātas padomju laikā. Uzdrošinās apšaubīt (ne visi) oficiālās statistikas datus par mežu stāvokli Latvijā. Atzīst mežu daudzpusīgu izmantošanu, no kā viens veids ir celulozes ražošana. Kādam jābūt celulozes ražošanas īpatsvaram, domas dalās.

Privātie mežu īpašnieki grib mežu paturēt kā līdzekļu un relaksācijas avotu, bet bieži trūkst pieredzes darbam ar mežu, tādēļ tiek apkrāpti, spiesti to lēti pārdot, ir problēmas ar meža atjaunošanu. Dažkārt ir vērojama tendence piešķirt mežam utilitāru raksturu (kas galējā variantā, piem., pēc Eurostat 1999, nozīmē, ka mežos, kur nav iespējama komerckoksnes iegūšana, mežaudzes vērtība = 0). Izskanējušas domas, ka mežu Latvijā par daudz un tiek minēts Rietumeiropas piemērs, kur mežu ir ievērojami mazāk. Lielu vērību piešķir celulozes ražotnei kā iespējai uz vietas pārstrādāt sīkbaļķus. Neatbalsta ārzemju firmu kontroli pār Latvijas mežu resursiem.

Valsts kā mežu īpašniece: Labāk organizēta mežu pareiza ciršana un atjaunošana, nozīme piešķirta mežu rekreācijas un vides uzlabošanas funkcijai, kā labā tiek veidotas aizsargājamās platības, rezervāti, izstrādāta nenoplicinošas mežsaimniecības politika. Ieinteresēta sīkbaļķus pārstrādāt uz vietas. Tomēr mežu vērtība nav pienācīgi apzināta (par šo jautājumu lasīt mazliet tālāk), notiek nelikumīgas ciršanas, ne visi ir apmierināti ar līdzekļu pārdali (piemēram, nodokļus, ko maksā privāto mežu īpašnieki, saņem valsts, bet pirmie no valsts nesaņem tik pat kā neko). Tas nozīmē nesakārtotu, nedarbojošos likumdošanu. Kādā brīdī šinī, iespējams visvārīgākajā ķēdes posmā, ir iespiedušies ārzemju investori, kas jau tagad kontrolē 20% – 30% valsts meža, un projektējamā celulozes rūpnīca arī piederēs viņiem. Šis apstāklis, kaut gan «mēs paši» (t.i. valsts) pie tā esam vainīgi, pagaidām ir vienīgais visus valsts sabiedrības slāņus vienojošais faktors pret celulozes rūpnīcas celtniecību.

Atgriežoties pie mežzinātnieku pārliecības, ka no zemes vislielākais labums iegūstams, ja uz tās ir mežs, padomāsim par šāda uzskata iemesliem.

Lai cilvēks varētu dzīvot, nav obligāti nepieciešami meža produkti. Mitekļus var būvēt no akmeņiem, dzelzsbetona, stikla. Mēbeles – no plastmasas. Varbūt drīz arī papīra vietā izmantos sintētiskus materiālus un datorus. Pārtiku lielākoties audzē uz lauka vai siltumnīcās. Tātad, kādi gan ir pirmās nepieciešamības meža produkti? Tie, kuru vērtība nemainīsies finansiālu krīžu un tirgus cenu svārstību ietekmē? Atliek tas, ko var dot tikai mežs, proti: skābeklis, tīrs gaiss, rekreācija. Lielā mērā šīs vērtības iet pāri šauru sabiedrības grupu interesēm, bet diemžēl, meža galvenās (dabiskās) vērtības ignorējot, nebūs iespējams pastāvēt nevienai grupai. Cerams, ka nevienam nav ienācis prātā, ka varētu mākslīgi piesaistīt CO₂, ražot skābekli, fitoncīdus un citas vielas, ko izdala mežs. To varētu iedomāties tie, kas nesaprot bioloģisko sistēmu milzīgo sarežģītību un neatkārtojamību.

Mežs nepārtraukti ražo, akumulējot enerģiju. Tieši tāpēc zemei ar mežu vērtība ir vislielākā. «Pasaules iedzīvotāju skaits joprojām turpina strauji pieaugt un 2025. –2030. gadā varētu sasniegt 8 miljardus pašreizējo 5,8 miljardu vietā. Šis apstāklis jau nākamo paaudžu dzīves laikā var izsaukt neprognozējamas pārmaiņas zemes lietošanā. Racionāli izmantojot lauksaimniecības zemju ražotspēju, pārtikas produktu ieguvi iespējams palielināt 2 – 2,5 reizes, tādējādi nodrošinot iztiku 11 – 12 miljardiem cilvēku. Taču antropogēnās slodzes pieaugums biosfērai kopumā izvirza nepieciešamību argumentēti prognozēt šī pieauguma ietekmi uz biosfēras pašsaglabāšanās mehānismu un cilvēku izdzīvošanai piemērotas vides nodrošinājumu nākotnē. Pēdējos 2 gadsimtos no fosilā kurināmā un cementa ražotnēm atmosfērā nonākušas apmēram 265 Gt oglekļa un papildus tām mežu izciršanas rezultātā vēl 140 Gt oglekļa (D.Brand, 2000). Biosfēras saglabāšanā nepārvērtējama nozīme ir mežiem un tajos uzkrātajiem dzīvās koksnes resursiem. Skatījums uz mežiem kā visas planētas kopīpašumu dominēja 21. IUFRO Vispasaules kongresā (2000). Zinātnieki vienprātīgi rosināja aktivizēt mežkopību, paplašināt meža teritorijas un palielināt koksnes krāju…» (Dr.h.sc.silv Pēteris Zālītis, LVMI «Silava» – «Mežzinātne» 11(44)’2001, 128. lpp.):

Pirmais. Mežs kā tirgus prece. Meža vērtība saistoša tikai darījuma partneriem, jo plašāku sabiedrību darījums neskar.

Otrais. Mežs kā nekustamais īpašums. Šajā līmenī meža vērtība tiek dēvēta par meža kadastrālo vērtību, proporcionāli kurai tiek aprēķināts nekustamā īpašuma nodoklis, kas papildina valsts budžetu. Tādēļ sabiedrība ir ieinteresēta, lai meža kadastrālā vērtība būtu augstāka un ienākumi no meža pieaugtu.

Trešais. Mežs kā neaizvietojams biosfēras komponents, kad meža lietošanas vai kompensācijas vērtība uzskatāma kā vissabiedriskotākā vērtība. Šādā līmenī lauksaimniecībā izmantojamās zemes līdz šim nav vērtētas: kompensācijas vērtības aprēķini no sauszemes ekosistēmām aktuāli ir mežiem un purviem.

Latvijā 1 hektārs 100 gadīga kopta meža sastāda 300 m³ un vairāk koksnes.

Tāds pats nekopts mežs sastāda ap 150 m³ koksnes. (Bet ir lielāka dzīvo būtņu sugu daudzveidība).

Latvijā par papīrmalku maksā ap 10 Ls/m³. Somijā – ap 25 Ls/m³. Lietaskoku cena visur ir vairākas reizes augstāka. Tātad, labi saimniekojot, par hektāru meža varētu saņemt visaz 4000 Ls.

1.att. Meža vērtība

1. A/s «Baltic Pulp» projekta pieteikums Ietekmes uz vidi novērtējuma birojam,
2. LLU profesora Dr.habil.sc.ing., Dr.h.sc.silv. H. Tuherma pētījums par projekta ekonomisko devumu Latvijas tautsaimniecībai,
3. Analoģisks Latvijas attīstības aģentūras (E.Rode 2002) pētījums: «Latvijas tautsaimniecības ieguvums no plānotās Baltic Pulp Celulozes rūpnīcas»,
4. Jaunais ūdens apsaimniekošanas likums (izsludināts «Vēstnesis» 140 01.10.2002),
5. Darba ziņojums Latvijas-Zviedrijas Daugavas baseina projektam par VŪO «Vidusdaugava»,
6. Rīgas Domes un ZA kopējs pētījums par iespējamās celulozes rūpnīcas ietekmi uz Daugavas ūdens kvalitāti,
7. P.Zālītis, LVMI «Silava». «Latvijas meža kā neaizvietojama biosfēras elementa ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā vērtība» – «Mežzinātne» 11(44)’2001.
8. Tiešas sarunas ar vadošiem Latvijas kokrūpniecības un mežsaimniecības pārstāvjiem.
9. Firmas Idea Media apkopotie masu saziņas līdzekļu materiāli celulozes rūpnīcas sakarā.