Daudzi Latvijas zinātnieki atzīst, ka Latvijā jau izsenis ir bijusi samērā attīstīta celulozes un papīra rūpniecība, kura aizsākusies jau pagājušajā gadu simtenī. Tā, statistikas dati liecina, ka 1939. gadā šajā rūpniecības nozarē strādāja 2455 strādājušie. Papīrs pietika pašu valsts vajadzībām un tika arī eksportēts. Tā, piemēram, 1937. gadā no papīra eksporta tika ieņemts 5,1 miljons latu. Eksportēja arī celulozi – 1937. gadā 7757 tūkst. tonnas, un 1938 gadā – 12338 tūkst. tonnas. Celulozes un papīra rūpniecība sekmīgi strādāja arī padomju laikā. Līdz ar to bija arī zinošs inženiertehniskais personāls – šis rūpniecības nozares speciālisti. Tādēļ lielu neizpratni rada tas apstāklis, ka a/s «Baltic Pulp» projektēšanas grupa un Zemkopības ministrija šos speciālistus, kuri ļoti labi pārzin šīs nozares apstākļus Latvijā, neiesaistīja projektēšanas darbā.

Laika periodā no 1993. līdz 2001. gadam par projekta virzību atbildīgie Zemkopības ministrijas ierēdņi (daļa no tiem jau kļuvuši par a/s «Baltic Pulp» darbiniekiem) aprobežojās galvenokārt ar reklāmas pasākumiem, pie kam reālo projekta virzību un projektējamās rūpnīcas ietekmi uz Latvijas vidi un ekonomiku turot stingrā slepenībā. Nav saprotams un zināms, kurš no Latvijas pārstāvjiem ir pasūtījis projektēt un celt Latvijā tik grandiozu celulozes kombinātu ar gada apjomu – 600 000 tonnu balinātās celulozes produkcijas gadā. Tāpat nav skaidrs, kurš no Latvijas pārstāvjiem ir izvēlējies videi neapšaubāmi ļoti kaitīgo, lielo rūpnīcu celt tieši Latvijas vidienē – Ozolsalā pie Daugavas, zinot to ka Daugava ir galvenais Rīgas dzeramā ūdens avots.

Zemkopības ministrijas un a/s «Baltic Pulp» ierēdņi uzskata, ka, jo lielāka rūpnīca, jo tā rentablāka. Šajā sakarībā rodas jautājums, kādēļ pašā Somijā nav uzcelti divi vai trīs grandiozi kombināti, bet eksistē pavisam 17 dažāda lieluma rūpnīcas. Kādēļ kaimiņvalstī Igaunijā, ar ļoti līdzīgiem apstākļiem, projektē būvēt celulozes rūpnīcu Kundā par desmit reižu mazāku summu – 85 miljoniem eiro gadā. Jāatzīmē, ka arī šeit ir ārzemju investors – Norvēģijas kompānija «Lavric Cell». Tātad, arī šodien ir iespējams uzbūvēt rūpnīcu ar desmit reižu mazāku jaudu, un tātad arī desmit reizes mazāku ietekmi uz vidi.

Tas norāda, ka, projektējot rūpniecības uzņēmumus, jāvadās nevis no maksimālā lieluma, bet gan no optimālā lieluma. Projektēšanas speciālistiem attiecīgos apstākļos jāizrēķina konkrētās celulozes rūpnīcas lielums. Visā 7 vai 8 gadus ilgajā projektēšanas laikā, šķiet, ka to nu bija gan iespējams izdarīt. Jāpiebilst, ka jau 2001. gadā papīrmalka Latvijas mežos tiks sagatavota ievērojami mazākā apjomā nekā 2000. Gadā. Turpmāk, jādomā, būs tā, ka Latvijas mežkopji centīsies audzēt ekonomiski izdevīgos resno dimensiju kokus, nevis tievos, papīrmalkas vajadzībām izmantojamos. Līdz ar to, nebūs iespējams nodrošināt lielo celulozes rūpnīcu ar izejvielām.

Pavisam dīvaini noteikumi ir par algas samaksu iecerētajā celulozes rūpnīcā. Investoru paredzētie darba algas izcenojumi būvēt paredzētajā celulozes rūpnīcā ir apmēram tādi paši, kā tie savā laikā bija Āfrikas kolonijās. Tā, 2001. Gada 7. jūnija «Neatkarīgā Rīta Avīzē» ir ievietots Latvijas attīstības aģentūras pētījums. Tajā teikts, ka celulozes rūpnīcā ārzemju speciālisti pelnīs desmit reižu vairāk nekā vietējie. Mūsu valsts rūpniecības uzņēmumos šādi diskriminējoši darba algas izcenojumi nekad nav bijuši un, cerēsim nekad arī nebūs. Latvijas zinātnieku konferencē «Par tīru Daugavu», kas notika 2001 gada tika pieņemts:

• Lielas jaudas celulozes rūpnīca ar jaudu 600 000 tonnu gadā Latvijas apstākļos nav pieņemama. Tā ļoti sagandēs samērā tīro Latvijas dabu – gaisu, ūdeņus, augsni un tās celtniecība izmaksās ļoti dārgi – apmēram vienu miljardu eiro.
• Palielināsies apmēram divas reizes kokmateriālu transportēšanas attālums, pievedot to no visiem valsts novadiem un pat no citām zemēm celulozes kombinātam. Līdz šim tos transportēja uz daudzām tuvākajām mazajām ostām.
• Savedot visu papīrmalku vienā vietā, ļoti tiks noslogoti autoceļi un tas tautas saimniecībai radīs ievērojamus zaudējumus, jo dārgi izmaksās ceļu un automašīnu remonts.
• Samazināsies darbs mazajās ostās un līdz ar to palielināsies bezdarbnieku skaits.
• Latvijas tautas saimniecību, un it sevišķi vidi, ļoti negatīvi ietekmēs tas, ka šī lielā rūpnīca ir jāapgādā ar kokmateriāliem visu gadu vienmērīgi. Taču mūsu mitrajā klimatā un stipri mitrajās augsnēs kaut cik normāli kokmateriālu transportēšanas apstākļi ir tikai ziemas sala laikā apmēram 3 mēnešus un vasaras periodā 1 – 2 mēnešus. Bet, ja ir lietaina vasara un tai seko ar nokrišņiem bagāts rudens, tad šai lielajai rūpnīcai nepieciešamā papīrmalkas apjoma piegāde radīs lielas grūtības. Tas pats arī notiks, ja pēc lietaina rudens sekos silta ziema.
• Šī lielā celulozes rūpnīca izputinās arī daudzas mazās kokzāģētavas, jo tām nepietiks apaļkoki, kas savukārt palielinās bezdarbnieku skaitu lauku apvidos.
• Kamēr būvēs minēto rūpnīcu, privātie mežu īpašnieki savus mežus būs stipri izcirtuši, resp., maz būs palikušas pieaugušās mežaudzes.
• Masu mēdiji vairākkārt vēsta, ka Zemkopības ministrijas speciālisti nemaz neaizstāv savas valsts intereses. Zemkopības ministrijas ierēdņi, bijušie «darba grupas» darboņi patreiz saņem atalgojumu arī no «Baltic Pulp». Jājautā, kāda gan var būt šo ierēdņu motivācija aizstāvēt Latvijas valsts intereses? Tādēļ a/s «Baltic Pulp» var diktēt tikai savas prasības: gan par celtniecības vietas izvēli, par 500 000 ha valsts mežu nodošanu viņu rīcībā, gan par to ka Latvijas valstij jāpiedalās ar savu kapitālu rūpnīcas projektēšanā un celtniecībā. Tā pat prasa, lai valsts uzbūvē viņu 60 tonīgajām automašīnām piemērotu ceļu tīklu un tiltus pār upēm.
• Sakarā ar investoru prasībām par esošo autoceļu un tiltu pārbūvi, valdībai 5 gadu laikā, kamēr rūpnīcu cels, jāiegulda pēc veiktajiem aprēķiniem 201 milj. eiro. Tātad izpildot investoru prasības, Latvijā ceļu un tiltu pārbūvei 15 gados jāiegulda vismaz 603 miljoni eiro.
• Investoru prasības ar iepriekš minētajām nebeidzas. Viņi prasa arī nodokļu atvieglojumus 20 gadus ilgam laika periodam, kā arī to, lai valsts dod no visa kokmateriālu daudzuma 40% par brīvu, tāpat, lai valsts viņiem sagādā speciālus vagonus celulozes transportēšanai. Prasību saraksts protams ar to vēl nebeidzas.
• Iznāk tā, ka LR Zemkopības ministrijas un a/s «Baltic Pulp speciālisti visus minētos 7 gadus domājuši tikai par to, ko vēl varētu iegūt no Latvijas valdības. Un tiešām, izrādās, ka viņi pret lielās rūpnīcas projektēšanu ir izturējušies nenopietni, jo celulozes rūpnīcas būvprojekts nemaz nav izstrādāts. Bet no Latvijas valsts budžeta tie 7 gadu laikā ir iztērējuši ļoti lielu naudas summu.
• Nevaram nepamanīt to, ka neatkarīgā Lielbritānijas speciālistu ekspertīze ir devusi Latvijai nopietnu mājienu, ka lielais celulozes kombināts nevis pozitīvi, bet gan negatīvi ietekmēs Latvijas ekonomiku. Tādēļ mums šajā jomā ir jābūt sevišķi uzmanīgiem. Arī Latvijas zinātnieki minētā uzņēmuma projektēšanā un celtniecībā neko pozitīvu nav saskatījuši priekš Latvijas valsts. Tāpat sevišķi negatīvi celulozes rūpnīcas celtniecību vērtē Latvijas uzņēmēji. Arī Rīgas Domes komunālo un dzīvokļu jautājumu komiteja, pēc iepazīšanās ar zinātnieku ekspertu grupas atzinumu par iespējamo šīs lielās rūpnīcas negatīvo ietekmi un Daugavas ūdeņu kvalitāti, ir pret celulozes rūpnīcas celtniecību. Iepriekš minētais nepārprotami liecina, ka lielās celtniecības rūpnīcas celtniecība un tās darbība (ražošanas uzsākšana) ļoti negatīvi ietekmēs Latvijas ekonomiku. Vispirms, tiks nobremzēta mūsu samērā straujā ekonomikas attīstība un var sākties recesija mūsu valstī.

Tātad lielās jaudas celulozes rūpnīca Latvijas apstākļiem nav piemērota. To vispirms ir grūti apgādāt ar izejvielām – apaļkokiem, tā izputinās un mazās kokzāģētavas un ostas, līdz ar to palielinās bezdarbu lauku apvidos. Tādēļ Latvijas valstij ar savu kapitālu minētās rūpnīcas projektēšanā un celtniecībā nekādā ziņā nav jāpiedalās un nekādā gadījumā investora apsaimniekošanai nav jānodod Latvijas meži. Sakarā ar iepriekš minēto faktu materiālu mēs lūdzam:

Mēs neredzam citu iespēju, kā nekavējoši pārtraukt Latvijas valsts līdzdalību a/s «Baltic Pulp».

Pirmkārt, zinātnieki aicina atgriezties pie jautājuma par celtniecības vietas izvēli, kurai blakus atrodas Latvijā kvalitatīvākās mežu platības ar dabiskajiem mežu biotopiem. Bez tam tikai 10 km attālumā atrodas Meža pētīšanas stacijas zinātnisko mežu platības, kuras tiek izmantotas sistemātiskiem pētījumiem mežu hidroloģijā, selekcijā, sēklkopībā, kokaugu introdukcijā, un arī kā studentu mācību bāze. Ozolsalas teritorijā atrodas arī priežu sēklu plantācija 85 ha platībā, kura izveidota ilgstoša selekcijas darba rezultātā no izcilo koku kloniem un izcilo audžu pēcnācēju potējumiem. Bez tam Kalsnavā izveidota eksperimentālā kokaudzētava. Zinātnieki uzskata par nepieņemamu to, ka «Baltic Pupl» pretendē uz 1,5 tūkst. ha valsts mežu platību. Lielāko daļu no tām aizņem augstvērtīgs priežu mežs. Meža kultūru veidošana šeit iesākta jau 19. gadsimtā un sekmīgi turpināta mūsdienās. Meža kopšanā ir ieguldīts vairāku mežkopju paaudžu darbs. Sēklu pārstrādes komplekss nodrošina sēklu pārstrādi no visas Latvijas. Vēstules autori atgādina, ka meža sēklu eksports var būt perspektīva eksporta biznesa joma.