I. Kvantitatīvā analīze
II. Kvalitatīvā analīze
III. Teorijas perspektīva
Salīdzinot minētās CSP publikācijas datus par vides aizsardzībai tērētiem līdzekļiem Vidusdaugavas reģiona piecos rajonos ar Pārskatu par vides investīcijām Latvijā 2000. gadā (Rīga, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 2001) un pašvaldību datiem, varam pārliecināties, ka CSP sniedz ļoti neprecīzu informāciju. Piemēram, pēc Jēkabpils domes datiem, 2000. gadā ūdenssaimniecības un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu rekonstrukcijā pilsētā ieguldīti pavisam 538 tūkstoši latu, no tiem 70% valsts investīciju programmas 800+ līdzekļi, 6% pašvaldības līdzekļi, 2% Vides aizsardzības fonda līdzekļi, 11% Somijas valdības dāvinājums, 3% Dānijas valdības dāvinājums, 8% NEFCO korporācijas administrētais kredīts. Tikai 2000. gadā vienā Daugavas baseina pilsētā - Jēkabpilī tātad tērēti vairāk nekā 400 tūkstoši latu nodokļu maksātāju naudas ūdensapgādes un notekūdeņu attīrīšanas sakārtošanai. Programma 800+ izveidota saskaņā ar Ziemeļvalstu mudinājumiem veikt pasākumus Baltijas jūrā ieplūstošā piesārņojuma mazināšanai. Jēkabpils rajonā pagaidām netiek īstenoti citi vides projekti.
Pēc Jēkabpils domes datiem, kopējais investīciju programmas apjoms Jēkabpilī laikposmam no 1998. līdz 2002. gadam ir 2 miljoni 896 tūkstoši latu. Te ietilpst ne vien būvdarbi un projektēšana, bet arī ārvalstu konsultantu tehniskās palīdzības pakalpojumi konkursu organizēšanā, izpildes uzraudzībā, utml. Piecu gadu investīcijas finansētas no šādiem avotiem: 305 valsts līdzekļi, 265 Somijas valdības grants, 145 PHARE apakšprogrammu līdzekļi, 12% Ziemeļu investīciju bankas kredīts, vairāk nekā 7% NEFCO korporācijas kredīts, zināms procents pašvaldības budžeta līdzekļi, Dānijas valdības piešķīrums un vides Aizsardzības fonda līdzekļi. 2001. gadā somu koncerns YIT, kurš ir galvenais darbu izpildītājs (virsuzņēmējs) Jēkabpils domei piestādīja rēķinu par 1 miljonu 672 tūkstošiem 97 eiro, kas ir turpat 1 miljons latu. (Uz 2000. gadu no šīs summas attiecināmi 199 tūkstoši latu, uz 2001. gadu 791 tūkstoši latu). (Tuvinātus procentus izskaitļojis pats referāta autors).
Spriežot pēc VARAM Ziņojuma par vides investīcijām Latvijā 2000. gadā, Jēkabpilī 2000.gadā bijuši īstenoti valsts investīciju programmas projekti par (jāpieņem, kā kumulatīvu summu līdz perioda beigām) 1 miljonu 93 tūkstošiem latu, kas galvenokārt finansēts no valsts budžeta un kredītiem. Aizkrauklē - par 1 miljonu 182 tūkstošiem latu, kas finansēts galvenokārt no dāvinājumiem. Jaunjelgavā 312 tūkstoši latu (galvenokārt dāvinājumi). Daugavas baseina pilsētu ūdensapgādes un kanalizācijas projektā, kas aptver Ogri, Ķegumu, Lielvārdi, Cesvaini, Līvānus un Preiļus, kopā bijis plānots tērēt ap pusotra miljona latu, kas galvenokārt finansējami no dāvinājumiem. Tas viss kopā ļauj tuvināti lēst Vidusdaugavas reģiona ūdens un kanalizācijas nozarē ieguldītos 2000.gadā ap četriem miljoniem latu. Turklāt pie šīs summas vēl jāpieskaita Starptautiskā palīdzība vides aizsardzībā: 2000.gadā: Jēkabpilī attīrīšanas iekārtu rekonstrukcijai un tehniskās palīdzības sniegšanai- 710 tūkstoši latu, tehniskās palīdzības ietvaros ūdensapgādes uzlabošanai Jaunjelgavā un Pļaviņās ap 100 tūkstošiem latu.
Paradoksāli, ka CSP Vides rādītājos Latvijā 2000. gadā teikts, ka kapitālieguldījumi vides aizsardzībā Jēkabpils rajonā kopā bijuši 22,2 tūkstoši latu, bet par kārtējām izmaksām vides aizsardzībai šajā rajonā vispār nav sniegti dati - nevis vienkārši ievilkta svītra pretim Jēkabpils rajonam, bet tas nemaz nav minēts, izlaists citu rajonu sarakstā! Līdzīgs nereālistiski mazs skaitlis norādīts arī Ogres rajonam. Tomēr Ogres rajonam norādīti 383 tūkstoši latu kārtējo izmaksu vides aizsardzībā, no kurām apmēram 61% ūdens un kanalizācijas nozarē. Nav brīnums, ka Eiropas komisija atkārtoti norāda uz Latvijas un citu kandidātvalstu statistikas ticamības problēmām. Par Madonas un Aizkraukles rajona tēriņiem vides aizsardzībā CSP sniedz nedaudz pārliecinošākas ziņas. Tā, piemēram, Madonā 2000.gadā kapitālieguldījumi bijuši 459,9 tūkstoši latu, no tiem 69% ūdens resursu aizsardzībā, bet kārtējās izmaksas sastādījušas 37 tūkstošus 300 latu, no kā 47,7% ūdens resursu aizsardzībai, bet nākamā lielākā daļa-26,8% mežu atjaunošanai. Aizkraukles rajonā kapitālieguldījumi bijuši 784 tūkstoši latu, bet kārtējās izmaksas 138 tūkstoši 300 latu, no kā 84,7% ūdens resursu aizsardzībai, bet nākamā lielākā daļa - 14% zemes aizsardzībai no piesārņojuma.
No šīs kvantitatīvās analīzes izriet secinājums, ka vides investīcijas uz vienu iedzīvotāju Vidusdaugavas reģionā nav bijušas būtiski mazākas, kā vidēji Latvijā pēc VARAM datiem - 15 latu uz 1 iedzīvotāju. Vēl viens nepārprotams secinājums ir, ka pēc vairāku miljonu latu ieguldīšanas ūdens tīrības uzlabošanā Daugavas upē un tā baseinā, nebūtu vēlams pieļaut aktivitātes, kuras atkal pasliktinātu ūdens kvalitāti vai pat pilnīgi anulētu sasniegtos rezultātus, sākot papildus iepludināt ūdenstilpnēs tūkstošiem tonnu kaitīgo vielu. Tad visas līdzšinējās vides investīcijas būs pilnīgi nelietderīgi izniekotas.
zemi vides standarti faktiski atbaida tiešās ārvalstu investīcijas, nevis pievelk ārvalstu ražotājus, jo nolaidība vides jautājumos atspoguļo dziļākas sociālās problēmas un stabilitātes trūkumu. To mēdz saistīt ar tādu svarīgu faktoru kā infrastruktūras un komunikāciju trūkumu, kā rezultātā tikai paredzamas lielākas ražošanas izmaksas.(referāta autora tulkojums no angļu valodas).
Tātad vides sakārtošanas galvenais motīvs ir iedzīvotāju labklājība, turklāt tieši materiālā, finansiālā, jo sakārtota vide ir priekšnoteikums ārvalstu investīciju piesaistei! Nevar ar ironiju noraidīt arī tautiskus un morālus apsvērumus vides sakārtošanā, jo mūsdienu pēcmateriālisma apstākļos, kad lielākā daļa attīstīto valstu iekšzemes kopprodukta parādās kā dati, informācija, nemateriālajām vērtībām, dzīves kvalitātei ir aizvien svarīgāka nozīme. Mūsdienās konkurentspējīga ekonomika ir tā, kura apmierina cilvēku vajadzības, kura darbojas sabiedriski atbildīgā veidā, par to sarakstīts burtiski kaudzēm literatūras pasaules kapitālisma citadeles ASV menedžmenta teorijā! (Piemēram, Carl Rodriguez, International Management, 1996.) Mēģinājums uzspiest sabiedrībai smirdīgas un indīgas fabrikas 19. gadsimta stilā jau to iedīglī neveiksmei lemj pats mūsdienu tirgus ekonomikas progresa raksturs.
Vidusdaugavas reģiona pašvaldībām vides sakārtošana ir viens no pirmajiem soļiem Eiropas integrācijā. Par to, cik svarīga Eiropas Ūnijai ir vides jautājumu risināšana attiecībās ar kandidātvalstīm, varam lasīt, piemēram, Eiropas Komisijas sagatavotajā jaunākajā progresa ziņojumā par Latviju. Tajā teikts:
Latvijai jāturpina iekļaut vides aizsardzības prasības visu citu nozaru politikas veidošanā un īstenojumā tā, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību.
Kā zināms no Apvienoto Nāciju materiāliem ilgtspējīga attīstība ir tad, ja mūsdienu vajadzības top apmierinātas, neapdraudot nākošo paaudžu iespējas apmierināt savas vajadzības. Tā ir prasība līdzsvaroti izmantot dabas resursus. Piemēram, 2001. gada sākumā pieņemtā Jēkabpils pilsētas attīstības programma arī deklarē, ka mērķis ir:
iedzīvotāju labklājības celšana, balstoties uz ekonomiskās attīstības pieaugumu un saglabājot ekoloģiski tīru vidi saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principiem.
Jēkabpils pilsētas dome šā gada pavasarī ir pieņēmusi ne vien lēmumu par atbalstu celulozes rūpnīcas projektam, bet arī lēmumu «Par vides politiku pašvaldībā», ar kuru Jēkabpils pilsētas dome pievienojas Eiropas ilgtspējīgas attīstības pilsētu hartai; aicina uzsākt vides auditu pilsētā ar Baltijas pilsētu savienības Vides komisiju, kā arī pauž apņēmību uzsākt Vietējo darba kārtību 21 Jēkabpils pilsētā ar nolūku iesaistīt sabiedrību vides jautājumu risināšanā.
Eiropas ilgtspējīgas attīstības pilsētu harta jeb t.s. Olborgas harta precizē:
Vides ilgtspējība nozīmē dabas kapitāla saglabāšanu.... lai atjaunojamo materiālu, ūdens, gaisa enerģijas resursu patēriņa līmenis nepārsniegtu to līmeni, kādā dabas sistēmas tos var atjaunot. [..] Vides ilgtspējība nozīmē arī to, ka piesārņojuma līmenis nepārsniedz gaisa, ūdens un augsnes kvalitātes uzturēšanu tādā līmenī, kāds nepieciešams cilvēka dzīves un labklājības nodrošināšanai, kā arī dzīvnieku un augu valsts saglabāšanai
Attiecībā uz ekonomikas ilgtspējīgu attīstību hartas parakstītāji, tātad arī Jēkabpils apņēmās:
Piesaistot vai radot darba vietas, mēs izvērtēsim jebkuru biznesa iespēju no ilgtspējīgas attīstības viedokļa, lai veicinātu ilgtermiņa darba vietu radīšanu un ilgi kalpojošu izstrādājumu ražošanu saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principiem
Hartas dalībnieces, apmēram 1000 Eiropas pilsētas, tostarp Jēkabpils, uzņemas arī saistības visiem spēkiem censties apturēt tālāku ekosistēmu saindēšanu un novērst tās cēloņus. Ievērojot Apvienoto Nāciju 1992. gadā Riodežaneiro rīkotās «Zemes galotņu sanāksmes» pieņemto pamatdokumentu - Darba kārtība 21, pilsēta apzinās pienākumu nodrošināt, lai visiem pilsoņiem un interešu grupām būtu pieeja informācijai, un lai tie varētu piedalīties vietējos lēmumu pieņemšanas procesos.
Par vienu no Jēkabpils pilsētas soļiem ilgtspējīgas attīstības virzienā uzskatāms sagatavotais un Eiropas Komisijai iesniegtais projekts par ekotūrisma menedžmentu Daugavas krastos, kurā vēl piedalīsies Jēkabpils rajona pagasti, zinātniskās iestādes un nozaru asociācijas. Jēkabpils pilsēta apņēmusies laikā no 2003. līdz 2005.gadam ik gadus šā projekta īstenojumā ieguldīt 20 tūkstošus eiro jeb pavisam 60 tūkstošus eiro, kas ir apmēram 34 tūkstoši latu.
Latvijas attīstības stratēģiem pa desmit politiskās neatkarības gadiem nav izdevies atrast dinamisku līdzsvaru starp starptautisko sadarbību un nacionālo interešu sargāšanu, jo līdz pat Eiropas Komisijas nesenajam pieprasījumam formulēt Latvijas nacionālās intereses integrācijas procesā, nevienam nebija skaidrs, kādas tās konkrēti ir. E.B. Deksnis konstatējis, ka «vēl pavisam nesen ārpusreģiona intereses noteica šā reģiona (Baltijas - JZ.) iedzīvotāju piespiedu nabadzību». Lai starp Baltijas jūras valstīm vairs nepastāvētu ekspluatācija, E.B. Deksnis ieteic samērot reālistiskus attīstības mērķus ar izlīdzinātu šo mērķu sasniegšanas tempu un papildināt atvērtību Eiropai ar elastību, tātad spēju reaģēt uz starptautiskās konjunktūras tendencēm, izmantot visas izdevības eksporta tirgus daļu noturēšanai un jauniegūšanai. Attiecībās ar attīstīto pasauli Latvijai tieši vajadzīga elastīga nevis pazemīga vai piekāpīga attieksme. Korekts elastības kritērijs: vai valdībai izdosies nepārvērst celulozes rūpnīcas projektu par otru Lattelekom afēru.
Investīciju projektu korumpēts izkropļojums sabotē reformas un Latvijas integrāciju Eiropā. Eiropas Komisijas sagatavotajā atzinumā par austrumu Centrāleiropas kandidātvalstīm (Agenda-2000) atzīts, ka šo valstu ekonomikas attīstību cita starpā kavē sabiedrības spiediens panākt īslaicīgus izrāvienus, nevis ilgtspējīgu, tātad arī ekoloģiski līdzsvarotu attīstību. Latvijas ceļa un Tautas partijas vadītās valdības Latvijas attīstības plānošanu turpat desmit gadus bija atstājušas ārvalstu konsultantu kompetencē. Viens no attīstības plānošanas galvenajiem uzdevumiem ir sniegt atskaites punktu iekšzemes privātajiem uzņēmumiem, lai tie vairāku gadu skatījumā varētu pieņemt visefektīvākos un sabiedrībai kopumā iespējami derīgākus lēmumus. Ja valsts vēlas piesaistīt privātos ieguldītājus no ārvalstīm, tad valstij jāspēj atskaitīties saviem pilsoņiem, kā vārdā tas katrā konkrētā gadījumā tiek darīts. Kā valsts panāks, lai investīcijas dotu pozitīvu efektu ne vien īpašniekiem devējvalstī, bet arī saņēmējvalsts sabiedrībai kopumā? Milzīgiem projektiem, pirms top veikti pasākumi to īstenojuma atbalstam, jābūt valdības sagatavotam pārliecinošam tehniskajam un ekonomiskajam pamatojumam, jābūt arī ne vien ietekmes uz vidi, bet arī sociālās ietekmes novērtējumam, kam jābalstās uz nacionālās attīstības plānošanas pamatdokumentiem.
Turības veidotājapstākļi, kā norāda arī E.B.Deksnis, «tikai daļēji balstās uz dabisko bagātību», vēl svarīga ir uzņēmējdarbības vide un konkurences situācija (piemēram, kāpēc jāveido jauns monopols?), radniecīgo nozaru uzņēmumu attīstības perspektīva u.c. nemateriāli apstākļi.
Latvijas mežu apsaimniekošanai, protams, nevarēs piemērot tos pašus principus, ko Krievijas naftai. Izejvielu eksports tradicionāli saistās ar jaunattīstības valstīm. Tomēr bēdīgā pieredze ar Latvijas pārstrādes uzņēmumu ietekmi uz zemkopību neļauj cerēt, ka tās pašas Zemkopības ministrijas pārziņā organizēta koksnes ķīmiskā pārstrāde pietiekami ņems vērā mežsaimniecības līdzsvarotu attīstību kopumā. Arī pārstrādi tāpat kā izejvielu ieguvi var organizēt ekonomiskā neokoloniālisma garā, vienkārši pārvietojot attīstītu valstu sabiedrībai nevēlamas nozares uz mazāk attīstītām valstīm. Vēl 1994. gadā Varšavā notikušajā pārejas valstu pētniecības konferencē par Eiropas integrācijas socioloģiskajām problēmām vairāki ievērojami zinātnieki sprieda par t.s. melno pagalmu Rietumiem (līdzīgi kā Latīņamerika Savienotajām Valstīm), kurā sakoncentrēta piesārņotāja rūpniecība un top patērētas mazāk pieprasītas Rietumu preces. Līdz šim melnā pagalma problēmu risinājums bijis atkarīgs no atsevišķu valstu valdībām, nevis no kāda starptautiska režīma. Vācijas uzņēmumu starptautiskajiem ieguldījumiem valdība, piemēram, noteikusi stingras vides vadlīnijas.
No Francijas pieredzes rūpniecības modernizācijā pēc 2. pasaules kara (kā to analizē, piemēram, Žans-Fransuā Eks grāmatā Francijas ekonomikas vēsture kopš 1945. gada (1992), var secināt vairākus Latvijas attīstībai šodien vērā liekamus atzinumus. Nodarbinātība, ko rada ārvalstu kapitālieguldījumi, ir atkarīga no ārvalstīs pieņemamiem lēmumiem, tāpēc tā ir nestabila, pat neprognozējama, un nevat kalpot par pamatu mērķtiecīgai reģionālajai attīstībai. Recesīvu nozaru relatīvā rentabilitāte nereti top mākslīgi uz laiku panākta ar attiekšanos no investīcijām un ar ārkārtīgi zemu darba spēka atalgojuma līmeni. Latvija no starptautiskās tirdzniecības atkarības jeb dependency teorijas viedokļa pagaidām paliek neizdevīgajā perifērijas stāvoklī. Ar to saistīta zema ražojumu konkurentspēja ārējos tirgos. Uzsvars uz tirdzniecības apstākļu liberalizāciju, nevis uz iekšzemes ražošanas modernizāciju izriet no t.s. kazino ekonomikas dominēšanas (vērtību apgrozības liels pārsvars pār vērtību jaunradi), ar ko vadoši pasaules ekonomisti (Krēgers un Macners pētījumā Austrumu Centrāleiropas rekonstrukcijas uzdevumi izdevumā Challenge, 1992. gada septembrī) tad arī skaidrojuši faktu, ka t.s. šoka terapija Austrumu Centrāleiropas valstīs novedusi pie «ekonomiskas komas». Rūpniecības nozaru pārkonstruēšana noritējusi haotiski, palīdzība vietējo uzņēmumu modernizācijai, t.sk. mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai nereti paliek tikai uz papīra.
Modernizācija, jaunu tehnoloģiju iegāde un ieviešana parasti bijusi saistīta ar atteikšanos no peļņas vairāku gadu periodā. Attīstība nav spekulatīvs pasākums. Atkarībā no nozares, modernizācijas apjoma un uzņēmuma lieluma, modernizācija uzņēmumam var radīt zaudējumus pirmajos trijos- piecos, vai pat desmit- divpadsmit gados! Ekonomikas globalizācija pati par sevi nav ne laba ne ļauna. Mazai valstij ekonomikas atvērtība varbūt ir vienkāršākais veids, kā rast iespēju labklājības vairošanai. Globalizācijas pozitīvās vai negatīvās ietekmes pārsvars mazā valstī atkarīgs no administrācijas kompetences un no politikas godīguma. Ja mafija kā dzīvesveids caurauž biznesa kultūru sabiedrībā, tad valsts attīstības izredzes top apdraudētas jau iedīglī.
Rakstā Technology transfer Isebill V.Gruhn enciklopēdijā The Oxford Companion to Politics (Ed. By Kruger, Joel, e.a., Oxford University press 1993) atzīmē:
Mazāk attīstītām valstīm tehnoloģiju pārņemšana sola iespēju panāk attīstītās valstis, uzlabot savu iedzīvotāju dzīvs līmeni vienas vai divu paaudžu laikā. [...] Tomēr tehnoloģiju imports saistīts arī ar [...] Pārņemtā tehnoloģija var dot pat kaitīgu efektu valstij, kura neprot to vadīt un kontrolēt.
Nobeigumā, lai šo tēžu lasītājiem pašiem veidotos secinājumi, kāds ir starptautisko attīstības problēmu konteksts tīras Daugavas problēmai, vēl daži skaitļi un fakti informācijai. Grāmatā, kas lielā mērā veltīta sabiedrības attiecībām ar dabas vidi, Ētika XX gadsimtā/ Praktiskā ētika tās autors filozofs J.Rubenis citē Vester, Ein Baum ist mehr als ein Baum (München, 1985), ka viena koka, piemēram, 100 gadus veca dižskābarža malkas vērtību uzņēmēji lēš ap 2,25 vācu markām gadā, bet šī koka vērtība fotosintēzes, hidroregulācijas, preterozijas aizsardzības u.c. dabas procesos nav mazāka par1500 markām. Lūk, kāpēc mežs ir nacionālā bagātība, kuru zaudējot, sabiedrībai rodas milzīgas, uzņēmumu bilancē neatspoguļotas «externalities». Šīs eksternālās izmaksas nenes uzņēmumus, tās gulstas uz sabiedrības pleciem. Vēl viens eksternalitāšu piemērs rodams zviedru pētnieku T.Andersona un J.Ashuvuda jau 1982. gadā publicētajā rakstā Ogļu ietekme uz vidi - ekonomiska problēma, kur piedāvātais modelis, kā aplēst katras papildus tonnas gaisa piesārņojuma nodarītos zaudējumus sabiedrībai. Pēc šās pieejas, pieņemot, kas pašvaldībā ar 30 000 iedzīvotāju noteiktā periodā kāds piesārņotājs izmet gaisā papildus 25 tonnas piesārņojuma, elpošanas ceļu, asinsrites u.c. veselības traucējumu dēļ katrs iedzīvotājs vienu reizi biežāk iet pie ārsta. Ls 0,50 reiz 30 000 sastāda 15 000 latu. Dalīts ar 25 - eksternalitātes uz vienu iedzīvotāju 600 latu. Pieņemot, ka katra tonna katram iedzīvotājam izraisa vēl 0,02 cita veida neparedzētu izdevumu ēku, dārzu apkopšanā u.c. jomās, 1 tonna papildus piesārņojuma izmaksas sabiedrībai jau ir Ls 1200,- latu. Ja gadā tiek izmestas 300 tonnas piesārņojuma, tad kopējais zaudējums, ko cieš sabiedrība, ir 360 tūkstoši latu. Kas par to maksās? Pieņemsim, ka piesārņotājs nodarbina 100 vietējos iedzīvotājus ar vidējo mēnešalgu oficiālā iztikas minimuma līmenī, noapaļojot Ls 100,-. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis vietējā budžetā gada laikā tad sastāda 12 mēneši reiz 100 personas reiz Ls 25,-, tātad kopā 30 tūkstošu latu papildus ieņēmumus budžetā. Bet aplēstie gaisa piesārņojuma radītie zaudējumi vien ir veselas 12 reizes lielāki. Kur tad vēl cita veida piesārņojuma (ūdens, zemes) eksternalitāšu radītās izmaksas, kā arī infrastruktūras amortizācija, utt.!
Apvienoto Nāciju organizācijas Cilvēktiesību komisija secinājusi, kā atzīmē profesors Juris Bojārs grāmatā Starptautiskās tiesības (Rīga, Zvaigzne,1996):
Pēdējo gadu desmitu daudzo vides katastrofu pieredze pieprasa, lai pirms visiem lielajiem attīstības projektiem, kuri potenciāli varētu radīt negatīvu ietekmi uz vidi, tiktu organizētas kompleksas ekspertīzes tam, kādas kaitīgas sekas videi un cilvēka veselībai varētu radīt to īstenošana, kādas šiem projektiem varētu būt alternatīvas un kā šo kaitīgo iedarbību varētu mazināt.
Profesors Bojārs īpaši uzsver, ka «tāpēc valdību pienākums ir informēt tautu par to jurisdikcijā esošajiem gaidāmajiem un pastāvošajiem vides riskiem.» Un vēl: «Vispārējā nepieciešamība novērst ekoloģisko iznīcināšanu un kaitējumu dzīvajai dabai noveda pie vides aizsardzības kā starptautisko tiesību principu rašanās.
Jau minētās Rio konferences rīcības programma 21. gadsimtam Agenda 21 3. daļā norāda, ka daudzām [vides] problēmām saknes redzamas lokālās darbībās, tādēļ uz pašvaldībām gulstas galvenā atbildība par ilgtspējīgas attīstības īstenojumu.
Jāsecina, ka labvēlīgas ekoloģiskas situācijas saglabāšana Latvijas lielākas upes Daugavas baseinā ir nopietnākais pārbaudes akmens tam, vai Latvijas aizvien lielākā iesaistīšanās starptautiskajās vides attiecībās, saņemot ārvalstu palīdzību vides sakārtošanai un piedaloties starptautisko regulēšanas dokumentu sagatavošanā un ieviešanā, ir tikai žests uz papīra, lai atrakstītos starptautiskajām organizācijām, vai būtiskākā sastāvdaļa Latvijas attīstības mērķtiecīgi vadītā procesā saskaņā ar demokrātiski konstatētām un aizstāvamām Latvijas nacionālajām interesēm, kaut vai kā tās atspoguļojums Eiropas Komisijai iesniegtā Latvijas Nacionālā Attīstības plāna stratēģiskajā memorandā?
Rakstā pausts tikai autora personīgais viedoklis. Rakstu nedrīkst iztulkot kā kādas iestādes oficiālu viedokli.