Šodien mēs gribam izdiskutēt jautājumus, kā saglabāt vidi un līdzsvaroti attīstīt saimniecisko darbību Daugavas baseinā. Bet, pirms sāku runāt par bezatkritumu ražošanas sistēmu koncepciju, gribu konferences dalībniekiem nodot sveicienus no Gintera Pauli. Kas tad ir Ginters Pauli (Gunter Pauli), dzimis 1956. Gadā Beļģijā, ieguvis maģistra grādu starptautiskajā biznesa administrācijas skolā Fontenblū Francijā (INSEAD). Viņš bijis ANO universitātes (UNU) Tokijā rektora speciālais padomnieks. Gintera Pauli vadībā UNU 1994. Gadā uzsāka starptautisku programmu «Nulles emisijas (latviski «bezizmešu» vai «bezatkritumu») pētniecības iniciatīva» (Zero Emissions Research Initiative vai ZERI), kuras mērķis ir izstrādāt bezatkritumu ražošanas sistēmu zinātniskos pamatus. Pašlaik Ginters Pauli ir ZERI fonda prezidents ar pamatmītni Ženēvā. Fonds, galvenokārt, nodarbojas ar praktisku bezatkritumu projektu realizēšanu dažādās valstīs, kā arī pievērš lielu uzmanību bezatkritumu koncepcijas pasniegšanai skolās.
Pauli brīvi pārvalda sešas valodas. Viņš sarakstījis septiņas grāmatas, kas publicētas 12 valodās. Pauli vairākkārt apmeklējis Latviju, ticies ar biznesa, izglītības un zinātnes pārstāvjiem.
Uzzinājis par konferenci «Par tīru Daugavu» un tās mērķiem, Ginters Pauli nekavējoties izteica vēlēšanos tajā personīgi piedalīties. Diemžēl, šis nodoms nepiepildījās, jo tieši mūsu konferences dienā, 11. Decembrī Vašingtonā notiek 12 pasaules fondu vadītāju, kas nodarbojas ar līdzsvarotas (ilgtspējīgas) attīstības (sustainable development) problēmām, saiets. Tomēr patīkami, ka Pauli konferencei atsūtījis digitālo mini videokaseti, kurā viņš apsveic konferences dalībniekus un 20 minūšu runā dalās domās par Daugavas ūdeņu tīrību un Latvijas attīstības ceļu pasaules kontekstā. Ir patīkami, ka Pauli ir iepazinies ar Daugavas baseina īpašo lomu Latvijā, kā arī tās saistību ar kaimiņvalstīm Krieviju un Baltkrieviju, kā arī ar to, ka, Latvija, diemžēl, atrodas baseina lejtecē. Pauli ir nepatīkami pārsteigts par zviedru kompānijas Södra (viens no trijiem investoriem Ozolsalas celulozes rūpnīcas potenciālajā projektā) nostāju. Södra ir pasaules līderis totālas bezhlora celulozes balināšanas tehnoloģiju jomā. Tomēr a/s Baltic Pulp, uzsverot vismodernāko tehnoloģiju pielietošanu, domā Latvijā izmantot hlora dioksīda balināšanu. Tas nozīmē, ka rūpnīca Daugavā gada laikā iepludinās apmēram 90 tonnas toksisku hlororganisko savienojumu, tai skaitā dzīvām būtnēm visbīstamākos dioksīnus. Pauli nav pieņemamas arī ārzemju investoru pretenzijas uz milzīgām Latvijas mežu platībām. Viņš atzīmē, ka ZERI uzdevums nav kritizēt, uzsverot tikai negatīvo, vai lobēt. ZERI uzdevums ir demonstrēt iespējas izmantot nacionālos resursus, attīstīt lokālo pašvaldību ekonomiku un sociālo attīstību. Jā, Latvijai ir jāpiesaista investīcijas un jārada jaunas darba vietas, bet Latvijai un Baltijas valstīm, ieejot ES, nav jāatkārto tās kļūdas. Latvija ir bagāta ar mežiem. Vai Latvijas industrija un mežs, kas lielā mērā strādās tikai viena produkta - celulozes ražošanai -, ir optimāls variants Latvijai? Vai Latvija (kā valsts) varēs konkurēt pasaules celulozes tirgū? Pauli atbild uz uzdotajiem jautājumiem noliedzoši. Latvijai ir iespējas attīstīties kā valstij, kas centrētas uz un ap zinātni (viņš lieto terminu «high science»). Vajadzētu attīstīt daudzveidīgu visu koksnes komponentu un koka daļu transformāciju augstas pievienotās vērtības produktos (to varētu interpretēt kā mazā un vidējā biznesa attīstīšanu). Labus piemērus viņš redzējis Latvijā. Pauli uzsver biorafinēšanas («biorefinery» - aptuveni tas pats, kas fosilās naftas rafinēšana, tikai kā izejviela ir pašatjaunojošā biomasa) koncepcijas lomu un norāda uz tās pirmautoru profesoru Hedenu. Biorafinēšana spēj nodrošināt cilvēkus ar tīru ūdeni, tīru pārtiku, daudzveidīgiem materiāliem, ķimikālijām un jaunām darba vietām, nepiesārņojot dabu un nenoplicinot resursus. Jauniem cilvēkiem tas paver karjeras iespējas. Beigās Pauli min virkni sekmīgu bezatkritumu ražošanas projektu dažādās pasaules valstis, ko realizē ZERI fonds. Tādu pašlaik ir apmēram piecdesmit. Tas liecina, ka ZERI nav ilūzija, bet vismaz reāla vīzija (vision). Viņš atzīmē fonda Zeri Balticum funkcionēšanas sākumu Baltijas valstīs un paredzētos Zeri kursus augstskolām, zinātnes un biznesa pārstāvjiem šajās zemēs nākamajā gadā. ZERI vajadzīgs stingrs pamats, un Baltijas valstu zinātne tam varētu kalpot. Te nu gan es gribētu piebilst, ka tas ir zināmā mērā iluzorisks Pauli uzskats, balstīts uz Latvijas zinātnes «drupu» sekmīgiem demonstrējumiem. Ja valsts politika zinātnes jomā nemainīsies, tad šo zinātnes centrējumu mēs noteikti zaudēsim, un Pauli vērtējumam un ieteikumiem nebūs seguma. Protams, iepriecinoši, ka cilvēks no ārpuses redz to pašu, ko mēs no iekšienes. Varbūt šo pesimistisko noti var mīkstināt, minot, ka zināmas pozitīvas vēsmas vērojamas Latvijas inovāciju politikā. Beidzot Pauli runas īssavilkumu, gribu piebilst, ka 1994.gadā Zviedrijas Karaliskās Akadēmijas organizētajā konferencē es nolasīju referātu par jaunām iespējām biomasas pārvēršanā (konversijā) ķīmiskos produktos, balstoties uz mūsu grupas izveidoto augu šūnu cieto apvalku uzbūves teoriju. Šīs sapulces iniciators bija Zviedrijas Karaliskās Zinātņu Akadēmijas īstenais loceklis, viņš arī Pasaules Mākslu un zinātņu Akadēmijas viceprezidents, Romas kluba biedrs, profesors Kārlis-Jorāns Hedens (Karl-Goran-Heden). Šeit arī pirmo reizi iepazinos ar Ginteru Pauli, kurš piedalījās konferencē kā viens no galvenajiem runātājiem.
1995. gadā Zviedrijas Karlštades Universitātē piedalījos pasaules interneta pirmajā tiešajā vizuālajā kongresā, ko organizēja ANO Universitāte. Kongress rezumēja jaunās starptautiskās zinātniskās programmas ZERI pirmā gada rezultātus. Nākamajā kongresa dienā diskusija turpinājās no Zviedrijas premjerministra Karlsona rezidences Stoholmā. Premjers Karlsons paziņoja, ka viņš ir pirmais valsts vadītājs, kas, lietojot internetu, spēj būt tiešā vizuālā kontaktā ar pasaules tautām. Tālās distances kontaktsēdi ar Tokiju vadīja prof. Hedens, bet visu interneta konferenci - Pauli. Interesanti, ka starp pārstāvjiem no Stoholmas bija jau monētās kompānijas Södra prezidents. Viņš pārmeta ASV un Japānas celulozes ražotāju firmām nevēlēšanos pāriet no hlora dioksīda balināšanas uz bezhlora balināšanu.
1996. gadā es uzsāku viesprofesora darbu ANO Universitātes Prioritāro pētījumu institūtā Tokijā (Institute of Advanced Studies, United Nations University, UNU/LAS), kuru beidzu pēc četriem gadiem. Tur tieši nodarbojos ar bezatkritumu ražošanas sistēmu zinātniskajiem aspektiem, īpašu vērību piegriežot maztonnāžas toksiskajiem savienojumiem. Bezatkritumu integrālās sistēmas beidz funkcionēt, ja kādā tās posmā kaut nelielā daudzumā parādās toksiski vai radioaktīvi atkritumi. ZERI kā starpdisciplināra komanda apvienoja aptuveni 10 īpaši nozīmīgu zinātņu, tostarp arī biznesa, pārstāvjus.
Nulles emisija, neapšaubāmi, ir globāla un prioritāra problēma kā attīstītām, tā arī mazattīstītām valstīm. Kā minēts Zero Emissions simpozija (Tokija) materiālos, tad termins «Zero Emissions» (nulles vai bezatkritumu emisija) ir būtisks 21. Gadsimta atslēgas vārds. Mūsu labklājība, kas balstīta uz fosilo resursu nebeidzamu un neierobežotu ekspluatāciju, ir ilūzija un stratēģiska kļūda. Kā liecina Pasaules novērošanas institūta (World Watch Institute) aprēķins, gada laikā viens ASV pilsonis patērē apmēram 37 tonnas dažādu materiālu, kas ātrāk vai vēlāk pāriet atkritumos. Pasaules dabas fonda (WWF) dati liecina, ka, ja ikviens pasaulē patērētu tik daudz resursu kā pašlaik attīstītajās industriālajās valstīs, tad cilvēcei būtu nepieciešamas vismaz vēl divas planētas ZEME. Tātad resursu un dabas kapitāla problēma eksistē, un cilvēce ir acīmredzamā krīzē. Jāatzīmē, ka japāņu vārds «kiki» -» krīze» - sastāv no diviem hieroglifiem, kur kreisais simbolizē briesmas, bet labais - iespējas. Ir būtiski saskatīt iespējas šajā krīzes austrumnieciskajā duālismā. Šādas iespējas mums paver bezatkritumu (nulles emisijas) ražošanas koncepcija un pāreja no fosilo (neatjaunojošos) resursu izmantošanas uz pašatjaunojošos resursu izmantošanu.
Kā redzam, viens no pasaules globālajiem uzdevumiem ir izveidot bezizmešu (zero emissions) augsnē, gaisā un ūdenī (šaurākā nozīmē «bezatkritumu») ražošanu. Atšķirībā no izolētas noslēgta un dārga cikla ražotnes (Ozolsalas rūpnīca ir tālu no šī ideāla),nulles emisijas pamatā ir atvērtas sistēmas pieeja, ignorējot dažādas ražotnes vienā veselā sistēmā, kur atsevišķas ražotnes atkritumi kļūst par izejvielu citām ražotnēm un pēdējo atkritumi var kļūt par pirmās izejvielām. Protams, nav jēgas samazināt izmešu koncentrāciju zem dabā pastāvošā izmešu fona. Nulles emisija nenozīmē «nulli» burtiskā nozīmē. Piemēram, ražošanas cikla enerģijas plūsmas beigu produkta - ogļskābās gāzes emisija notiek, bet tai jābūt neitrālai un ar augu fotosintēzi jāatgriežas līdzsvarotā dinamiskā oglekļa ciklā, neizsaucot planētas tālāku uzsilšanu. Te nu redzam sasaisti ar līdzsvarotu mežsaimniecību un mežu industriju. Līdz ar to nulles apjoma emisija ir būtiska sastāvdaļa līdzsvarotai attīstībai un ir saistīta ar pārējām globālām problēmām (piemēram, Kioto protokolu, kura akcepts būtiski ietekmēs biznesu). Nulles apjoma emisijai ir zinātniska, tehnoloģiska, ekonomiska un sociāla rakstura komponenti. Vairākums ekonomistu noliedz, ka iespējama ekonomiskā (labklājības) attīstība un vienlaicīga dabas netraumēšana (t.s. «win-win» jeb «double devidend» problēma). Tas, ka regulējošas normas samazina dabas piesārņošanu neatrisina problēmu kopumā, jo ražošanas apjomi aug un dabas resursi turpina noplicināties. Citādi sakot, ekonomiskā attīstība un līdzsvarotas vides ievērošana ir pārsvarā nesavienojamas lietas, bet tā jau ir «ilgtspējīga» katastrofa. Risinājumu meklē efektīvākā esošo resursu izmantošanā, kas faktiski ir viens no nulles emisijas punktiem. Tradicionālā neoklasiskā (neoclassical) ekonomikas teorija pieņem, ka resursu patērēšana un dabas piesārņošana, kas vairumā gadījumu iet roku rokā, ir sekas, bet ne ekonomikas dzinējspēks. Par tādiem tiek uzskatīti darbaspēks un kapitāls. Būtiski būtu izstrādāt tādus ekonomikas pieauguma modeļus, kas ietvertu materiālu un enerģijas plūsmas nulles emisijas ekonomikā. Svarīgi arī novērtēt zināšanu kā dzinējspēka un ekonomikas dematerializācijas faktoru. Pagaidām tas viss ir «bērna autiņos».
Latvijas un Baltijas reģiona apstākļos, kur dominē biomasas resursi (mežs, lauksaimniecības atkritumi), uz pašatjaunojošiem resursiem dibināta nulles emisijas ražošanas sistēmu izveide ir īpaši nozīmīga. Ražošana, kas balstīta uz fosiliem, neatjaunojošiem resursiem, ir cēlonis nelīdzsvarotai attīstībai un dzen cilvēci tuvāk pašizraisītai bojāejai.
Lai realizētu nulles emisiju, ir nepieciešama sabiedrības visu vecumu un sociālo slāņu izglītošana un sadarbošanās ar jauna, uz zināšanām bāzēta tipa biznesu. Te gan es nedomāju tikai informātiku, kas, pateicoties augstu amatpersonu pamatotai vai nepamatotai lobēšanai, ir ieguvusi īpašu statusu Latvijā. Te es akcentēju visu Latvijai nozīmīgo nozaru harmonisku attīstību. Ekotūrismam un viesnīcu biznesam tāpat ir daudz nulles emisijas komponentu. Gribu bezatkritumu sistēmu jautājuma izklāstu nobeigt ar mana drauga Džordža Čena (George Chen), kurš ir vadošais speciālists integrēto biosistēmu izveidošanā domu - «mums jālikvidē atkritumi, pirms atkritumi likvidē mūs» (We have to eliminate all waste before the waste eliminate us).
Nedaudz pieskaršos tiešajam Daugavas baseina jautājumam. Baltijas jūra ar tai ūdeni piegādājošo ūdens baseinu ir aptuveni 2 150 000 km² liela, no kuriem 415 000 km² ir pati jūra (19%), 540 000 km² (25%) lauksaimniecībā izmantojamā zeme un 710 000 km² (33%) meži. 9 valstīm ir robežas gar Baltijas jūru: Zviedrijai, Somijai, Krievijai, Igaunijai, Latvijai, Lietuvai, Polijai, Vācijai un Dānijai. Baseina iekļauj arī Norvēģiju, Baltkrieviju, Ukrainu, Čehu un Slovaku republikas. 16 milj. iedzīvotāju dzīvo 9 piekrastes valstīs un 82 miljoni visā baseinā. Vidējais Baltijas jūras dziļums ir tikai 55 m (maksimālais 459 m). Baltijas jūra anropogēnas darbības rezultātā ir viena no piesārņotākajām pasaulē. Minēšu tikai, ka kopējais fosfora iznešu daudzums, ko ģenerē visas valstis gada laikā (ieskaitot tos, kas nāk no gaisa ūdenī) ir aptuveni
64 000 t, bet slāpekļa 1 528 000 t. Novērtētās kritiskās normas ir aptuveni 2 reizes mazākas. Man bija pieejami dati par smago metālu izmešu daudzumiem, ko Baltijas jūrā izmet Zviedrijas celulozes un papīra rūpniecība gada laikā: tie ir 95 it cinka, 0,6 it kadmija, 7 it vara un 4 it svina gadā. Ir ievērojami samazinājusies toksisko hlororganisko savienojumu emisija. Visām Baltijas jūras baseina valstīm būtu jāievēro t.s. Helsinku komisijas (HELCOM) pārraudzībā esošās normas.
Kā šinī kontekstā izskatāmies mēs ar savu likteņupi Daugavu? Daugavas baseins atrodas triju valstu Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas teritorijās. Latvijā atrodas 24 700 km² (28%) no kopējā Daugavas baseina teritorijas. Savukārt Daugavas baseins Latvijā aizņem 38,3% no tās teritorijas. Tātad Daugavas baseina loma Latvijai ir milzīga un to ir grūti pārvērtēt. Diemžēl, Daugavas ūdens tīrību lielā mērā nosaka piesārņojuma emisija ārpus Latvijas (atcerēsimies noplūdes Novopolockā). Tomēr, kā apliecināja Rīgas ūdens kontroles laboratorija, Daugavas ūdens kvalitāte nepārtraukti uzlabojas. Tas saistīts gan ar rūpniecisko piesārņojuma punktu, gan lielo fermu izzušanu pēc Padomju Savienības sabrukuma, gan ar samazinājušos minerālmēslu un pesticīdu pielietošanu, gan ar labākām ūdens attīrīšanas ietaisēm pilsētām. No šī aspekta interesanta ir potenciālā (un jau esošā) saimnieciskā darbība Daugavas ielejā. Te nu pirmām kārtām jārunā par iecerēto sulfātcelulozes rūpnīcu Ozolsalā pie Aiviekstes ietekas Daugavā ar jaudu 600 000 t celulozes gadā. A/s Baltic Pulp apgalvo, ka rūpnīca būšot iedzīvotājiem nekaitīga un tajā tikšot izmantota «vis, vis modernākā» pasaules tehnoloģija. Tas, nu tā maigi sakot, neatbilst patiesībai. Baltic Pulp pieteikumā ir paredzēta balināšana ar hlora dioksīdu. Baltic Pulp pieteikums liecina, ka potenciālajām tehnoloģijām būs jāatbilst labāko pieejamo tehnoloģiju principam (BAT- Best available Technologies). BAT rekomendācijas uzdod toksisko hlororganisko savienojumu izmešu diapazonu no nulles līdz (zem) 0,25 kg/tGSC (tonna gaissausas celulozes). Ja esošajām rūpnīcām jāiekļaujas šajā diapazonā (zem 0,25), tad skaidrs, ka jaunceļamajai būtu jāatbilst nullei. Tāda ir arī pasaules veselības aizsardzības organizācijas prasība, kas vispār aicina slēgt visas dioksīnus (īpaši toksiska vielu grupa hlororganikas klasē) ģenerējošās industrijas. Ir dīvaini, ka viens no investoriem Södra ar Z-(nulles) hlora balināšanas filozofiju (zviedru val. «Z-massa») to nerealizē Latvijā. Tikko rekonstruētajā Mönsterås rūpnīcā ar jaudu 750 000 t/gadā Södra lieto totālu bezhlora balināšanu (TCF). Galu galā hlora dioksīda gadījumā rūpnīca katru gadu Daugavā iepludinās 90 t toksisku hlororganisku savienojumu. Un tas situācijā, kad apmēram puse no Rīgas dzeramā ūdens tiek ņemta no Daugavas. No ūdens izmantošanas viedokļa rūpnīca neatbilst noslēgtas cilpas principam, uz ko tiecas modernā celulozes un papīrrūpniecība. Pieteikumā minētais ūdens patēriņš būs 30 m³/tGSC, kas savukārt Daugavā iepludinās 25 m³ un hlororganika izmešos ir tas mazākais daudzums. Ir pat dīvainības. Tā dīvaina ir doma par Aivieksti vai Daugavu, kā tās ūdens resursa alternatīvu. Ūdeni ņems augšpus notekūdeņu iepludināšanas vietas Daugavā!. Tātad ņems tīru ūdeni, bet atpakaļ Daugavā laidīs toksiskus notekūdeņus, ko dzers rīdzinieki. Paši Ozolsalas rūpnīcas darbinieki lietos no urbuma iegūtu ūdeni, pat ne ņemto no Daugavas vai Aiviekstes. Otrs - izmešu daudzumi ir principiāli atkarīgi no tehnoloģiju izvēles. Pieteikumā jūs velti meklēsit informāciju par Baltic Pulp izvēlēto koksnes vārīšanas tehnoloģiju un balināšanas sekvenci. Liekas dīvaini, ka pēc 7 gadu darbības Baltic Pulp tas nav zināms. Te ir daudzi citi aspekti gan ekoloģijas, gan ekonomikas, gan sociālajā ziņā, ko ierobežotā laika dēļ neskaršu. Viens nu ir skaidrs, Ozolsala un celulozes monstrs Daugavai un Latvijai nav pieņemams. Tomēr te ir labs piemērs - mums ražošana ir nepieciešama un jāattīsta, bet jautājums ir: par kādu cenu? Acīmredzot, jāiet citi ceļi un jāmeklē alternatīvas.
Literatūra:
Pauli G. Breakthroughs what business can offer society, Publishedd by Epsilon Press Limited, UK, 1996.
Pauli G. Upsizing the road to zero emissions more jobs, more income and no pollution, Greenleaf Publishing. London, 1998.
Gravitis J. Biorefinery and Lignocellulosics Economy Towards Zero Emissions In: targeting Zero Emissions for the Utilisation of Renewable (Biorefinery, Chemical Risk Reduction, Lignocellulosic Economy) Eds. K.Iijama, J.Gravitis, A.Sakoda, Tokyo, Japan, Published by UNU/IAS, ANESC/UT and IIS/UT, 1999.
Gravitis J., Vedernikov N., Zandersons J. and Kokarevics A. Furfural and Levoglucosan Production from Deciduous Wood and Agricultural Wastes In: Chemicals and Materials from Renewable Resources, Ed. Joseph J. Bozell, Americam Chemical Society, 2001, vol.784, chapter 9.
Gravitis J. and Della Senta T. Global Prospects of Substituting Oil by Biomass In: World Forests, Markets and Policies, Kluwer Academic Publishers, Eds. Matti Palo, Jussi Uusivuori and Gerardo Mery, 2001, Chapter 2.
Integrated Pollution Prevention and Control (IPPC). Reference Document on Best Available Techniques in the Pulp and Paper Industry, July 2000, European Commission, Technologies for Sustainable Development, European IPPC Bureau, 469 pp.
A/s «Baltic Pulp» Pieteikums par Jaunas Celulozes Rūpnīcas Projektu, Rīga, 2001, 15. Martā, 1-31 lpp.
Environmental Fate and Effects of Pulp and Paper Mill Effluents, Eds. Mark R. Servos et al., St. Lucies Press, 1966, 701 pp.