Latvijas lielā mežainība un kvalitatīvie koksnes resursi ir noteikuši, ka kopš seniem laikiem mežizstrādes, kokapstrādes, papīra un celulozes rūpniecība ir bijusi viena no svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm. 19. gadsimta otrajā pusē Latvijā papīru sāka ražot arī no koksnes, izmantojot Slokā ražotu celulozi. 1937. gadā Latvija eksportēja 32,3% saražotās celulozes, 37,9% papīra un 40,5% kartona [2]. Stipras pozīcijas šajā nozarē bija angļu un holandiešu kapitālam. Slokas fabrika darbojās arī padomju varas gados, un tās atrašanās pie Lielupes, netālu no jūras, kaut daļēji mazināja piesārņojuma draudus, ko radīja modernu attīrīšanas iekārtu trūkums. Tam pretstatā vietas izvēle jaunajai celulozes rūpnīcai Daugavas vidustecē rada pamatotas bažas par piesārņojuma izgulsnēšanos hidroelektrostaciju ūdenskrātuvju kaskādēs. Celulozes rūpnīcas koncepcija neparedz papīra ražotnes satelītu, bet plāno celulozi realizēt somu un zviedru investoru apgūtajā tīklā.
Sabiedrības nedalītā interese par jaunas celulozes rūpnīcas iespējamo celtniecību nepārprotami liecina par šī jautājuma nozīmīgumu Latvijas ekonomikas, reģionu attīstības un it īpaši vides aizsardzības jomā. Akciju sabiedrības «Baltic Pulp» akcionāru līguma un darbības koncepcijas izstrādes sākuma posmā radītā noslēpumainība par finansēšanas avotiem, Latvijas valsts garantijām, iespējamiem valsts galvojumiem un ieguldījumiem ir radījuši neskaidrību un pārpratumu, bet dažkārt arī protesta vilni. Tāpēc šīs publikācijas uzdevums ir izvērtēt rūpnīcas celtniecības un tās radīto seku likumiskos aspektus.
Vispirms ir lietderīgi atzīmēt, ka spēkā esošie normatīvie akti, kas regulā mežu izmantošanu, to īpašnieku un tiesisko valdītāju maiņu, zemes transformāciju un īpašuma tiesību reģistrācijas kārtību, nodrošina šo procesu ar atklātību un lēmumu pieņemšanu visaugstākajā - Ministru kabineta un Saeimas līmenī. Vides aizsardzības likumi savukārt nosaka, ka rūpnīcas iespējamās nelabvēlīgās ietekmes noteikšanai ir jāveic obligāta ietekmes uz vidi novērtēšana un jāizstrādā priekšlikumi nelabvēlīgo seku novērtēšanai un samazināšanai. Ņemot vērā sarežģīto hidroloģisko režīmu Daugavā, kas saistīts ar izveidoto aizsprostu kaskādēm un upes ūdeņu infiltrēšanos pamatiežu ūdensnesošajos horizontos, kas konstatēta Pļaviņu ūdenskrātuves krasta zonā, rūpnīcas radītā piesārņojuma izplatība ir grūti prognozējama.
Maz pētīti ir arī iedzīvotāju varbūtējās migrācijas procesa teritoriālie un ekonomiskie aspekti. Iedzīvotāju skaita izmaiņas celulozes rūpnīcas celtniecības reģionā var būtiski palielināt migrācijas apjomu, radot nepieciešamību plānot nodarbinātības monofunkcionālo struktūru [3]. Neizbēgami radīsies nepieciešamība pēc darba vietām rūpnīcā strādājošo ģimenes locekļiem un «laimes meklētājiem». Tāpat arī būtu jāplāno nepieciešamās izglītības, sociālās palīdzības un veselības aizsardzības garantijas, nodrošinot papildus asignējumus valsts un pašvaldības budžetos. Nepieciešamība sekmēt iedzīvotāju migrāciju decentralizācijas virzienā, bez šaubām, būtu atbalstāma, tomēr ir nepieciešams šīs problēmas vispusīgs ekonomģeogrāfisks izvērtējums [1].
Visi minētie nosacījumi liek domāt, ka sakarā ar jaunas daudzfunkcionālās teritorijas varbūtējo veidošanos un paredzēto valsts kā investora līdzdalību celulozes rūpnīcas projektā izvirzās nepieciešamība izstrādāt īpašu likumu par celulozes rūpnīcas celtniecību Latvijā. Minētais likums ir nepieciešams, ņemot vērā jaunveidojamās akciju sabiedrības akciju sadalījumu (Latvijas valdībai tikai 33%, somu mežīpašnieku apvienībai Metsäliitto-34% un zviedru Södra-33%) un abu ārvalstu nesamērīgās prasības pret Latvijas valsti. Investīciju līgumā abi ārvalstu investori pieprasa:
Tāpēc celulozes rūpnīcas celtniecība Daugavas vidustecē, nav iedomājama bez īpaša likuma pieņemšanas, kas pamatotos uz kompleksu dabas izpētes un tautsaimniecības analīzes stratēģiju.
Literatūra: